Savu valsti varam vērtēt ne tikai analizējot iekšējos procesus, bet arī ieklausoties ārvalstu viedoklī. Gribu iepazīstināt interesentus ar pasaulē atzītā Freizera institūta regulāro pētījumu, kurā tiek metodiski analizēts un noteikts ekonomiskās brīvības indekss gandrīz visās pasaules valstīs.
Tad lūk – 2007. gadā publicētie secinājumi par 2005. gadu (šķietami novēloti dati, taču to analīzei nepieciešams laiks gandrīz divu gadu garumā) ir sekojoši – Latvija šajā tabulā dala 22.-29. vietu ar indeksu 7.5 (maksimālais indekss - 10). Igaunija mūs apsteidz, ieņemot 8. vietu ar indeksu 8, bet Lietuva mums cieši līdzās dala tās pašas - 22.-29. vietas. Analīzes vērts ir fakts, ka ekonomiskās brīvības indekss diezgan tieši korelē ar dzīves līmeni izvērtētajā valstī vai vismaz iezīmē tendences tajā. Saraksta priekšgalā 2005. gada pētījumā ir tādas valstis kā Honkonga, Singapūra, Jaunzēlande, Šveice, ASV, Lielbritānija, Kanāda, Īrija, Somija, Islande un jau minētā Baltijas trijotnes pārstāve Igaunija.
Īsam ieskatam jāmin, ka Latvijas ekonomiskās brīvības indekss ticis noteikts kopš 1995. gada, un šajā desmitgadē bijis sekojošs: 1995. gadā - 4.84, 2000. gadā - 6.59, 2001. gadā - 6.75, 2002. gadā - 7.08, 2003. gadā - 6.79, 2004. gadā - 7.01 un jau minētajā 2005. gadā – 7.5.
Raksti par tēmu
Nevajadzētu tieši saistīt indeksa pakāpi ar dzīves līmeni un procesiem valstī attiecīgajā laika posmā, taču zināmus secinājumus var izdarīt. Latvijas indekss, katru gadu pieaugot, piedzīvoja kritumu 2003. gadā, un man nevilšus šo faktu gribas saistīt ar kāda visiem zināma politiska spēka aktīvu darbību/pretdarbību un ekonomiskajām aktivitātēm mūsu valstī šajā laikā.
Man, kā daudziem citiem, nav pieņemamas visas šībrīža norises Latvijā - vadošās koalīcijas nerēķināšanās ar sabiedrisko domu, dialoga trūkums, valsts nozagšanas epizodes utt., tomēr uz procesiem gribētu skatīties ar racionālu, pragmatisku pieeju, nevis tikai emocionāli un populistiski, ar saukli “viss ir slikti, visi jāatlaiž!” priekšgalā. Jāpadomā, kas sekos “lielajai atlaišanai” (vēsturē diemžēl vai par laimi ir vērā ņemami piemēri), jo politikā emocionāliem izgājieniem nav vietas.
Es kā jaunās paaudzes uzņēmējs nevēlos revolūcijas un neprognozējamas politiskas svārstības - vēlos dialogu ar politiķiem un pragmatisku, pārdomātu valsts attīstību, kā pamatā ir politiskie lēmumi ar rūpīgi izvērtētām īstermiņa un ilgtermiņa sekām. Izvērtējumu caur katra indivīda brīvības, laimes un labklājības prizmu.
Tā teikt, neskaties uz politiķu vārdiem, bet uz darbiem un to ietekmi valsts attīstībā…
