Ja lauksaimnieciskā darbība turpmākajos gados pieaugs, vienlaicīgi pieaugot arī mēslojuma lietošanas apjomam, bet rīcības programmas nitrātu piesārņojuma samazināšanai netiks ieviestas, var prognozēt nitrātu koncentrācijas pieaugumu virszemes ūdeņos. Tas veicinās ūdenstilpju aizaugšanu un nitrātu koncentrācijas pieaugumu gruntsūdeņos, kā rezultātā var pasliktināties arī dzeramā ūdens kvalitāte, prognozē Vides ministrija.
Starptautiska sadarbība Baltijas jūras aizsardzībā sākās jau 1974. gadā, kad 22.martā Baltijas jūras piekrastes valstis parakstīja pirmo konvenciju Baltijas jūras vides aizsardzībai. Tā bija pirmā starptautiskā vienošanās pasaulē jūras vides aizsardzībai, kas aptvēra piesārņojuma avotus gan no kuģiem, gan no sauszemes. Konvencijas mērķis - samazināt Baltijas jūras vides piesārņojumu.
Jaunu papildinātu konvenciju, lai paplašinātu, pastiprinātu un modernizētu tiesisko režīmu Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzībai, 1992.gadā kopā ar citām Baltijas jūras valstīm parakstīja arī Latvija. 1992. gada konvencija ir spēkā kopš 2000. gada 17. janvāra.
Konvencijas mērķu īstenošanai ir nodibināta Helsinku komisija, kas plašāk pazīstama kā HELCOM. HELCOM dalībvalstis: Dānija, Igaunija, Somija, Vācija, Latvija, Lietuva, Polija, Krievijas Federācija, Zviedrija un Eiropas Ekonomiskā Kopiena.
"Līdz ar to Latvijai kā Baltijas jūras valstij un HELCOM dalībvalstij jūras vides jautājumi ir un būs aktuāli vienmēr," akcentē Vides ministrijas pārstāve Baiba Zasa.
Baltijas jūrā galvenā problēma joprojām ir eitrofikācija, atsevišķu zivju sugu pārzveja, kuģu radītais piesārņojums un jauna problēma - ieceļotāju sugu parādīšanās. Vides ministrija uzsver, ka Latvijas piekrastē un it īpaši Rīgas līcī ūdens kvalitāte ir būtiski uzlabojusies, arī zilaļģu ziedēšana novērojama arvien retāk jau kopš 1990.gadu vidus.
Latvijai izdevies sasniegt ievērojamu biogēnu slodzes samazinājumu: kopējā slāpekļa slodzes samazinājusies par aptuveni 55%, bet fosfora par 45%. Šī tendence kopumā turpinās.
Latvijas īpašo statusu nosaka tas, ka mazāk par pusi (44%) biogēnu slodzes, kas nonāk jūrā no Latvijas teritorijas, rodas mūsu valstī. Lielākā daļa no slodzes uz Rīgas līci veidojas Baltkrievijā un Krievijā, kā arī Lietuvā. Ņemot vērā faktu, ka Latvijai ir vitāli svarīgi, lai šis pārrobežu piesārņojums tiktu adekvāti uzskaitīts, tas ir pasludināts par prioritāti mūsu valsts vides politikas dokumentos, piemēram, Nacionālajā vides politikas plānā 2004.-2008.gadam.
Lielāko daļu no biogēno elementu - slāpekļa un fosfora - ieplūdēm veido piesārņojums, ko jūrā ienes upes un piekrastes punktveida piesārņojuma avoti ar rūpnieciskajiem un municipālajiem notekūdeņiem. Kopumā Baltijas jūrā biogēnus iepludina aptuveni 200 upes no 13 dažādām valstīm. Piecas lielākās upes - Ņeva, Daugava, Visla, Odera un Nemūna Baltijas jūrā ienes apmēram pusi no kopējā jūrā nonākošā slāpekļa daudzuma.
Ar upēm nestais piesārņojums nonāk arī no sateces baseina, kas plešas ārpus HELCOM dalībvalstu teritorijas - Baltkrievijas, Čehijas un Ukrainas. Pārrobežu piesārņojums, mērot uz robežas, sastda ap 8% slāpekļa un 7% fosfora no kopējās piesārņojuma slodzes uz Baltijas jūru. Atsevišķu upju baseinos šī proporcija ir augstāka. Tā, piemēram, salīdzinot ar slodzi upes grīvā, Daugavai slāpekļa un fosfora piesārņojuma slodze ir attiecīgi 63% un 60%. Kopējo biogēno elementu slodzi varētu samazināt, piemērojot stingrākus pasākumus.
Laika periodā no 1995. līdz 2005. gadam kopējā slāpekļa izplūde Rīgas līcī un Baltijas jūrā ir ar nelielām svārstībām, nedaudz novērojot kopējā slāpekļa izplūdes samazināšanās tendenci, kas saistīts ar hidrometeoroloģiskiem apstākļiem, kā, piemēram, 2003. gadā. To veicinājusi arī lauksaimniecības lejupslīde.
Saskaņā ar B. Zasas sniegto informāciju kopējā fosfora izplūde Rīgas līcī un Baltijas jūrā no 1995. - 2005. gadam tomēr palielinās. Baltijas jūrā kopējā fosfora izplūde no 1998. gada ir ar nelielām svārstībām, bet Rīgas līcī no 1998. - 2000. gadam novēro kopējā fosfora strauju pieaugumu. Iepriekšējos trijos gados kopējā fosfora izplūde ir divas reizes mazāka. Atšķirībā no slāpekļa Rīgas līcī 2005. gadā novēroja vislielāko kopējā fosfora izplūdi - 2344.7 tonnas gadā, kas varētu būt saistīta ar bioloģisko elementu pieplūdi no dažāda veida notekūdeņiem, kā arī ar upju ūdeņu noteces izmaiņām, piemēram, palu laikā, kad slāpekļa un fosfora savienojumi ar sniega kušanas ūdeņiem tiek izskaloti no augsnes.
Lielākajā daļā no HELCOM valstīm 50 - 80% upju pārnestā slāpekļa piesārņojuma nāk no difūzajiem avotiem. Arī fosfora piesārņojuma izcelsmē galvenie ir difūzie avoti. Saskaņā ar HELCOM 4. Baltijas jūras Piesārņojuma slodzes novērtējuma (PLC-4) datiem difūzais piesārņojums (galvenokārt no lauksaimniecības) veidoja turpat 60% ūdens nestās slāpekļa un 50% fosfora ieneses. No dažādiem pētījumiem izriet, ka galvenais Baltijas jūras eitrofikācijas clonis ir lauksaimniecība. Būtisku uzlabojumu palīdzētu sasniegt Nitrātu direktīvas ieviešana ES dalībvalstīs un Helsinku konvencijas lauksaimniecības pielikuma ieviešana visās HELCOM dalībvalstīs.
B. Zasa atzīmē, ka piesārņojums no Latvijas lauksaimniecības (kā arī rūpniecības) sektora ir drastiski samazinājies sakarā ar ekonomikas pārstrukturizāciju, Krievijas tirgus zaudēšanu un zemajām ES kvotām. Kopumā, lauksaimniecības produkcijas daļa kopējā ekonomikā un lauksaimniecības produktu ražošana kopš 1990.gada ievērojami samazinājusies un ir ievērojami zemāka nekā Ziemeļvalstīs ar līdzīgiem augsnes un klimatiskajiem apstākļiem. Arī minerālmēslu pielietošana caurmērā ir zema. Visintensīvākā lauksaimniecības darbība ir Zemgalē un arī slāpekļa un fosfora noteces tur ir augstākās. Tāpēc Latvijas centrālā daļa noteikta kā jutīgā teritorija Nitrātu direktīvas kontekstā.
Ņemot vērā šos ekonomiskos faktorus, kā arī veiktos vides aizsardzības pasākumus, 2002.gadā no saraksta tika svītrots vides karstais punkts Latvijas lauksaimniecība un lopkopība, uzrādot piesārņojuma slodzes uz Baltijas jūru samazinājumu (1980.g.beigas - 2000.g.) kopējam slāpeklim: - 56%, bet kopējam fosforam - 82%.
"Protams, ja lauksaimniecībā netiks ievēroti vides principi, stāvoklis atkal varētu pasliktināties. Ja lauksaimnieciskā darbība turpmākajos gados atkal pieaugs, vienlaicīgi pieaugot arī mēslojuma lietošanas apjomam, bet rīcības programmas nitrātu piesārņojuma samazināšanai netiks ieviestas vai arī tās nebūs pietiekami efektīvas, var prognozēt nitrātu koncentrācijas pieaugumu virszemes ūdeņos. Tas radīs negatīvas eitrofikācijas sekas, veicinot ūdenstilpju aizaugšanu un nitrātu koncentrācijas pieaugumu gruntsūdeņos, kā rezultātā var pasliktināties arī dzeramā ūdens kvalitāte, jo īpaši seklajs akās rajonos, kur nav nodrošināta centralizēta dzeramā ūdens apgāde. Bez tam varētu turpināties arī Rīgas jūras līča eitrofikācija," skaidro B.Zasa.
Lauksaimniecība ir būtisks, bet ne vienīgais ūdens piesārņojuma avots. Tomēr
lauksaimniecības produktu pārstrādes nozare rada lielāko organisko vielu un biogēno elementu slodzi virszemes ūdeņos. 1998. - 2000.gadā veiktie ūdeņu bioloģiskās kvalitātes pētījumi liecina, ka 66% no upēm vērtējamas kā vāji piesārņotas, bet 21% - tīras vai vāji piesārņotas, bet apmēram 90% ezeru ir pakļauti antropogēnās eitrofikācijas procesiem.
Pamatojoties uz monitoringa datiem, Latvijā pašlaik ir noteiktas īpaši jutīgas teritorijas Lielupes un Daugavas upju baseinos - Bauskas, Dobeles, Jelgavas un Rīgas rajonā (izņemot Jūrmalu un Rīgas pilsētu). 2004.gadā īpaši jutīgo teritoriju upēs gada vidējā nitrātu slāpekļa (N/NO3) koncentrācija bija 0.8 - 6.4 mg/l - zem kritiskās N/NO3 koncentrācijas (11.3 mg/l). Īpaši jutīgajās teritorijās vietās ar intensīvu lauksaimniecību lielākais konstatētais ūdeņu piesārņojums bija 38 mg/l, kas arī nepārsniedz Nitrātu direktīvā noteikto nitrātu koncentrācijas robežvērtību 50 mg/l.
Patreiz Latvija HELCOM ietvaros piedalās Baltijas jūras rīcības plāna izstrādāšanā četrās Baltijas jūrai prioritārajās jomās:
1.Eitrofikācija;
2.Jūrlietas (kuģošana);
3.Bioloģiskā daudzveidība;
4.Bīstamās vielas.
Š.g. 6.martā Helsinkos notika 2.Ieinteresēto pušu konference, kas apsprieda rīcības plāna sākotnējo variantu. Plāna pamatā ir skaidri definēti ekoloģiskās kvalitātes mērķi, lai līdz 2021.gadam panāktu labu jūras vides stāvokli - jūru ar plašu bioloģiskās daudzveidību, kas harmoniski funkcionējot, nodrošina ilgtspējīgu ekonomisko un sociālo darbību. Atšķirībā no agrāk apstiprinātajiem plāniem, kam tika piemērota tā saucamā sektoru pieeja, šī rīcības plāna pamatā būs kopēja izpratne par to, kādu jūru mēs vēlamies redzēt.
Plānu apstiprinās Baltijas jūras valstu vides ministri š.g. novembrī Krakovā, Polijā.
Plāna koncepcija tiek uzskatīta kā pilotprojekts topošās Eiropas jūras stratēģijas direktīvas ieviešanai Baltijas jūras reģionā, tādējādi uzsverot šī plāna kā modeļa nozīmi, kam varētu sekot arī citi reģioni. Eiropas Komisija novērtējusi plānu kā stūrakmeni turpmākai rīcībai Baltijas jūras reģionā.
Rīcības plāna ieviešanas gadījumā visām galvenajām patreizējām jūras vides problēmām, no kurām svarīgākā ir eitrofikācija, kas nelabvēlīgi ietekmē jūras dzīvos resursus un to izmantošanu, vajadzētu būt būtu atrisinātām.
"Plānojot nepieciešamos pasākumus, ļoti svarīga ir to izmaksu efektivitāte.
Izanalizējot dažādus attīstības scenārijus, sākotnējā ekonomiskā analīze rāda, ka ekonomiski visefektīvākais veids slāpekļa (N) slodzes samazināšanai uz jūru būtu tā samazināšana no kuģiem, gan no notekūdeņiem, gan it īpaši, samazinot slāpekļa oksīdu (NOx) emisijas gaisā no kuģiem, un ir dažādi veidi, kā to panākt. Pēdējā dekādē, atspoguļojot intensīvo sadarbību Baltijas jūras reģionā un tā ekonomisko izaugsmi, jūras transports stabili audzis un tiek prognozēts tā intensitātes pieaugums. Piemēram, naftas pārvadājumu transports tuvākajā nākotnē varētu divkāršoties salīdzinājumā ar 1995.gadu," informēja B. Zasa.
Problēmas ir arī sēra dioksīda emisijas gaisā no kuģiem, kā arī N un P no kuģu radītajiem notekūdeņiem. HELCOM dalībvalstis ir apņēmušas vērsties Starptautiskajā Jūrniecības organizācijā, ierosinot grozījumus MARPOL 73/78 konvencijas VI pielikumā, ar priekšlikumu to papildināt, iekļaujot arī emisiju standartus biogēniem, kā arī aizliegt jebkādu notekūdeņu novadīšanu Baltijas jūrā no pasažieru kuģiem. Notekūdeņi būs jānodod krastā.
Kā citi ekonomiski efektīvākie pasākumi tiek identificēti:
- Uzlabota, padziļināta notekūdeņu attīrīšana, it īpaši fosfora atdalīšanai, jo neskatoties uz lielajiem ieguldījumiem notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, fosfora koncentrācijas saglabājas augstas un lēnām palielinās.
- Fosforu nesaturošu mīkstinātāju (piemēram, mazgāšanas līdzekļu) ieviešana.
- Pasākumi lauksaimniecībā - tās pārstrukturēšana, bioloģiskās lauksaimniecības īpatsvara palielināšana.
Latvijā 2005.gadā ūdenssaimniecības attīstības projektos tika ieguldīti 85% no kopējām vides investīcijām. Vides aizsardzības projektu reaizācijai 2005.gadā tika apstiprināts līdzfinansējums no ES fondiem, vislielākie piešķirti no Kohēzijas fonda (KF)un Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF). Apjomīgākais finasējums ūdenssaimniecības sakārtošanai - kopā 80,16 milj. EUR, tai skaitā Rīgas ūdenssaimniecības attīstības projekta III kārtai, kā arī projektiem Jelgavā, Ventspilī, Jūrmalā.
Ūdenssaimniecības jomā Latvijai jānodrošina direktīvas 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu un direktīvas 98/83/EK par dzeramā ūdens kvalitāti prasību ieviešana līdz 2015. gadam (saskaņā ar Latvijas ES pievienošanās līgumu - līdz 2008. gadam pilsētās ar iedzīvotāju skaitu lielāku par 100 000, līdz 2011. gadam pilsētās ar iedzīvotāju skaitu no 10 000 līdz 100 000), bet direktīvas 2000/60/EK (Ūdens struktūrdirektīva), kas nosaka struktūru Eiropas Kopienas rīcībai ūdens aizsardzības politikas jomā, prasību ieviešana līdz 2015. gadam.
Ūdens apsaimniekošanas likums un direktīva 2000/60/EK nosaka, ka ūdeņu aizsardzības pasākumi, efektivitāte un lietderība jākontrolē nevis administratīvajās, bet upju baseinu robežās: Daugavas, Gaujas, Lielupes un Ventas upju baseinu apgabalos. Turklāt ūdens struktūrdirektīvas prasības attiecas arī uz piekrastes un pārejas ūdeņiem Baltijas jūrā un Rīgas līcī un pazemes ūdens objektiem.
Arī Nacionālajā darbības programmā plānošanas periodam no 2007.g. līdz 2013.gadam starp galvenajiem investīciju virzieniem, piesaistot ES struktūrfondu līdzekļus, ir ūdenssaimniecības infrastruktūras attīstība apdzīvotās vietās ar cilvēku ekvivalentu lielāku par 2000 (382 milj. EUR), apdzīvotās vietās ar cilvēku ekvivalentu līdz 2000 (153,49 milj.EUR), kā arī lielajiem infrastruktūras projektiem (t.sk. Jūrmala, Rīga, Jelgava, Ventspils) un rehabilitācijas projektiem, piemēram, Liepājas Karostas kanāla atveseļošanas projektam.