Tēze, ko jau ilgstoši esam uzsvēruši savās publikācijās, – valstī realizētajai politikai jābūt, moderni runājot, ilgtspējīgai, konsekventai, politiķiem pieņemot lēmumus, jādomā kā šahā, proti, vairākus gājienus uz priekšu.
Diemžēl tā visa akūti pietrūkst. Un diemžēl arī paredzams, ka, tuvojoties vēlēšanām, šī problēma saasināsies vēl vairāk, jo tie, kas motivēti sev piesaistīt vēlētāju uzmanību, būs tendēti pelnīt tūlītējus aplausus.
Daži piemēri. Esot slikts gaiss skolās, sabiedriskās telpās, transportā u.tml. Iepriekš par to varēja runāt vien pieļāvumu formā, taču nu tas ir skaidrs, jo ar īpašām ierīcēm uzmērīts. Kāds risinājums? Ventilācijas nav ierīkotas, un, kamēr tās ierīkos, esot jārauj logi vaļā un jāvēdina. Ja daudz cilvēku telpā, tad jātur logi vaļā teju vai visu laiku, pat ja kāds žēlojas, ka salst. Bet, ja logi vaļā tik ilgstoši, ka kādam salst, tas taču nozīmē, ka līdz ar slikto, saelpoto gaisu no telpas izplūdis arī siltums. Apkures radītais. Tātad, ja atliek un atliek ventilācijas izbūvi, bet intensīvi vēdina ar logu atvēršanas metodi, daudz intensīvāk jākurina. Ar ko? Ar gāzi, malku, šķeldu. Bet tas nozīmē ne tikai izmaksas, bet arī izmešu apjoma palielināšanos, kas savukārt nebūtu pieļaujami saskaņā ar Eiropas Zaļā kursa principiem.
Tad nu sanāk tāds kā apburtais loks – uz ātro raujoties risināt vienu problēmu, faktiski rada citu, ne mazāk būtisku. Arī lielīšanās ar to, ka šobrīd ir pieejams tik daudz līdzekļu kā vēl nekad, ir vismaz bezgaumīga. Pirmkārt, jo vairāk naudas ātri ieplūdina ekonomikā, jo bezvērtīgāka šī nauda kļūst. Otrkārt, te ir runa pamatā par aizņēmumiem. Ja iepriekš fiziskas personas tika kauninātas par ātro kredītu ņemšanu, tad nu jāsaka: ar ko valdība, aizņemoties naudu, lai izdotu to pašas pieņemtu aizliegumu upuriem, ir labāka par cilvēku, kurš nevar no algas līdz algai, tā teikt, savilkt galus un tāpēc aizņemas?
Un, protams, valsts gadījumā uzmanību piesaista arī īstermiņa domāšanu demonstrējoša retorika – tagad esot izdevīgi aizņemties, jo procentu likmes esot izcili zemas. Vienmēr tā būs? Katram skaidrs, ka tas nav garantēts. Un, jo lielāki parādi, jo pat pie zemām procentu likmēm sadārdzinājums kļūst par lielu slogu. Nemaz nerunājot par to, ka arī aizdevumu pamatsummu kaut kad vajadzētu mazināt. Bet tiem, kas pie varas šodien, diemžēl nerūp, kā ar saistībām tiks gala tie, kas pie varas būs nākotnē.
Nākamais – nelegālā migrācija no Baltkrievijas puses. Iepriekš tika braši ziņots, ka esam gatavi gan zaļo cilvēciņu ieceļošanas, gan kontrabandistu darbības apturēšanai, taču, kad tepat Lietuvā sākās nelegālo migrantu plūsma no Baltkrievijas puses, izrādījās, ka mums vēl virkne normatīvu jāpieņem, lai dienesti vispār varētu operatīvi rīkoties, neprasot katrai rīcībai n-tos saskaņojumus no augšas. Tad nu jautājums: cik kvalitatīva ir iepriekš bijusi gan krīzes situāciju modelēšana, gan gatavošanās dažādiem apdraudējumiem?
Konsekvences trūkumu gana plaši esam iepriekš aprakstījuši saistībā ar ierobežojumiem, ko ievieš, lai mazinātu saslimstību ar Covid-19. Kritēriju nav, skaidru spēles noteikumu nav par to, kāda ir rīcība pie katra saslimstības līmeņa, ir vien lēmumi, ko pamato ar atrunu “tas ir vienīgais, par ko varējām vienoties”. Diemžēl šis nav tas gadījums, kad katra puse, kas aizstāv kādu no citiem atšķirīgu pozīciju, spētu to argumentēti pamatot.
Proti, te īsti nav argumentu sacensības un kopīga risinājuma meklējumu, bet gan vien tāda kā stumdīšanās pleciem, lai demonstrētu, kurš par kuru stiprāks. Protams, tad arī nav brīnums, ka rezultāts ir tāds, kāds ir. Labi, piemērus neizdarībām varam piesaukt vēl un vēl, taču ne jau no bēdāšanās būs kāds labums.
Gadumija ir tas laiks, kad cilvēki vairāk noskaņoti cerīgi raudzīties nākotnē, arī apņemas mainīties uz labu, novērst kādus trūkumus. Lai arī šis, kā jau pieminēts, ir vēlēšanu gads ar visām no tā izrietošajām sekām, tomēr gribētos, lai pie varas esošie vairāk sevi sāktu apzināties kā valstsvīri (lai būtu politkorekti, teiksim arī – kā valstssievas), vairāk piedomātu pie rīcības ilgtermiņa sekām, pie lēmumu pamatojumiem, ņemtu vērā arī prognozējamās cilvēku reakcijas (turklāt ne tikai vārdiskās – prieku vai lamas –, bet arī tajā ziņā, vai likumus ievēros vai varbūt meklēs ceļus, kā tos apiet).
