Uz jautājumiem šonedēļ atbild privātās vidusskolas Patnis valdes priekšsēdētāja Zane Ozola.
- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?
Pedagoģija ir mana izglītība un arī profesija. Izvēlējos to apzināti, jo man jau sen, sen bija skaidrs, ka pedagoģija ir mans ceļš. Uzreiz pēc augstskolas sāku strādāt par latviešu valodas un literatūras skolotāju; tas bija pats deviņdesmito gadu sākums, jaunas iespējas un izaicinājumi, iespaidi no izglītības sistēmām citās Eiropas valstīs, un man gribējās strādāt citā izglītības vidē, ar citām pedagoģijas metodēm. Tāpēc nolēmu veidot pati savu, privāto skolu, kur varu īstenot savas idejas par to, kā skolai ir jādarbojas un kā jāsadarbojas skolotājiem, skolēniem un vecākiem.
- Kas Jūs iepriecina un kas Jūs apbēdina, kad raugāties uz Jūsu pārstāvēto nozari un Latvijas valsti kopumā?
Iepriecina cilvēki, kuri strādā šajā nozarē. Pedagoģijā ir ļoti daudz profesionāļu, kuriem šis ir sirds darbs un kuriem ir talants. Tomēr profesionāļu šobrīd ir nepietiekami daudz, lai panāktu izglītības kā nozares strauju izaugsmi.
Mani ļoti, ļoti apbēdina valstisks neizlēmīgums jautājumos, kas attiecas uz izglītību. Vārdos mēs saprotam, ka izglītības kvalitāte šodien ir cieši saistīta ar to, kā mēs dzīvosim un kāda būs mūsu valsts pēc dažiem gadiem. Bet tas paliek vārdos. Labi orientējos pasaules izglītības norisēs, zinu, cik pārdomāti un stratēģiski valstu valdības un atbildīgās institūcijas izturas pret izglītības kvalitātes veidošanu. Man kauns, ka mēs Latvijā nespējam realizēt reformas pēc būtības, vien kaut ko pamainām bez konteksta un lielāka kopskata un mērķa.
Slikts piemērs ir fizikas, ķīmijas eksāmens – pats par sevi eksāmens nevar paaugstināt jauniešu zināšanas šajā priekšmetā; pirmkārt, ir nepieciešami spēcīgi skolotāji, kuru šobrīd ir par maz. Pamēģiniet ielikt sludinājumu, ka meklējat fizikas skolotāju... Visa tā rezultātā pedagoģijas kvalitāte pasliktinās, un no tā cieš visas nozares.
- Kas Jūs iepriecina un kas Jūs apbēdina, kad raugāties uz Jūsu uzņēmumu?
Iepriecina, ka esam izauguši no 18 bērnu sākumskolas līdz vidusskolai un 4 bērnudārziem, apbēdina, ka nevaram tomēr uzņemt visus gribētājus, jo fiziski trūkst vietas.
- Vai darbinieku trūkumu izjūtat?
Jā, taču nopietni pie tā strādājam.
- Kas jāņem vērā cilvēkam, kurš vēlas strādāt Jūsu uzņēmumā?
Būs jāaug profesionāli un nepārtraukti jāmācās. Esam prasīgi pret darbiniekiem, bet dodam arī pretī, veicinām nemitīgu darbinieku mācīšanos, izaugsmi un uzskatām, ka mūsdienu pedagogam ir jāseko līdzi jaunākajam pedagoģijas zinātnē un tas arī jāizmanto praksē.
- Kādi ir uzņēmuma tuvākie un tālākie mērķi?
Skolu un bērnudārzu darbs ir strikti ciklisks. Šobrīd gatavojam plānus jaunajam mācību gadam, kas sāksies 1. septembrī. Tuvākais mērķis – labi sagatavoties jaunajam mācību gadam. Veidojam īpašu inovāciju programmu vidusskolas klasēm.
Patņa kā uzņēmuma mērķis ir pilnībā ikdienā, katrā skolas mācību un sadzīves detaļā pilnveidot Patņa ideju - būt skolai, kur katrs bērns ir vērtība. Mums ir pilns bērna izaugšanas cikls – no 1,5 gadiem līdz 20 gadu vecumam. Šogad 12.klasi beidz meitene, kas pie mums ir no 3 gadu vecuma! Pērle! Ideālais mūsu mērķa piepildījums.
Protams, tikpat svarīgi ir «taustāmie» mērķi – atkal nepieciešama piebūve skolas ēkai, tas tāds piecgades plāns.
- Gūstat labumu no tā, ka Latvija pievienojusies eirozonai?
Jā, tas ir ērti.
- Pastāstiet par savu ceļu uz pašreizējo amatu.
Raksti par tēmu
Amats uzņēmumā man 20 gadu ir nemainīgs – valdes priekšsēdētāja, jo esmu uzņēmuma īpašniece. Patnī dažkārt strādāju arī kā skolotāja, ik pa laikam dodos uz stundām, lai saglabātu profesionālo «tvērienu» un pati izprastu un izjustu atmosfēru un norises klasēs. Kā pedagoģijas profesionālei – tradicionālais ceļš – bakalaurs, maģistrs, doktors.
- Kā radies Jūsu pārstāvētā uzņēmuma nosaukums?
Nosaukumu Patnis es sameklēju Latviešu literārās valodas vārdnīcā, tur šis vārds skaidrots kā indivīds un personība. Tas lieliski atbilda manai sākotnējai un arī šī brīža izjūtai un izpratnei par to, kas ir izglītības procesa centrā. Bērns ar savu personību un individualitāti ir visa procesa centrā, un mums ir jānodrošina viņa psiholoģiskā un emocionālā drošība, kas ļauj attīstīties personībai visā pilnībā. Patnī katram bērnam ir jājūtas novērtētam.
- Kādas izmaiņas likumdošanā Jūs vēlētos redzēt?
Precīzi definētu vienlīdzīgu un caurspīdīgu finansējumu ikvienam Latvijas bērnam neatkarīgi no skolas, kurā viņš mācās. Šim jautājumam ir jābūt sakārtotam gan valsts, gan pašvaldību līmenī. Šobrīd gandrīz izdevies sakārtot finansējumu bērnudārziem, vecākiem ir iespējams savus bērnus vest arī uz privātajiem bērnudārziem, tomēr pastāv dažas nianses, kas joprojām «šķiro» bērnus pēc piederības pašvaldību vai privātajam bērnudārzam, tas nav loģiski un nav godīgi.
Arī skolu jomā jāpanāk vienlīdzība, pašreizējā «nauda seko» sistēma attiecas tikai uz pedagogu algām, kas ir tikai daļa no skolas izmaksām. Visa valsts un izglītības sistēma būtu ieguvēja, ja ļautu attīstīties alternatīvai/privātai izglītībai. Citur pasaulē privātā izglītība ir aptuveni 10 %, pie mums tikai 1%. Jāsaprot, ka mazās, alternatīvās skolas un privātskolas nav tikai izglītība par maksu, tās ir vietas, kur attīstās alternatīvas, inovatīvas pedagoģijas metodes, šajās vietās pirmajās tiek pilnveidoti un izmantoti pasaules sasniegumi un metodes pedagoģijā.
- Jūsuprāt, pēdējā laika lielākais veiksminieks un neveiksminieks ir?
Vērtēšu savā - izglītības sistēmas jomā. Neveiksminieki esam mēs visi Latvijas iedzīvotāji, jo mums neizdevās realizēt vispārējās izglītības reformu, ko uzsāka ministrs R.Ķīlis. Veiksminieki ir visi tie uzņēmumi, kuriem izdevās pārdzīvot krīzi. Tas, protams, saistāms ar čaklu un pārdomātu darbu, taču veiksmei arī ir sava loma.
- Kāds ir Jūsu mīļākais ēdiens un dzēriens?
Ko es varētu ēst no rīta līdz vakaram? Šobrīd topā ir aukstā biešu zupa. Dzēriens – ūdens ar laimu un piparmētrām.
- Kura grāmata/filma/personība ir uz Jums atstājusi vislielāko ietekmi – profesionāli un personīgi?
Nesen konstatēju, ka manas mīļākas filmas saista viena aktrise – Merila Strīpa. Nav tā, ka fanoju tieši par šo aktrisi, bet sakritība ir uzkrītoša. Medisonas apgabala tilti, manuprāt, ir retais gadījums, kad filma ir pārāka par grāmatu. Ārkārtīgi skaists mīlas stāsts. Man patīk arī Sātans Pradas brunčos, gandrīz kā himna sievietēm vadītājām. Manī pašā ir daudz šo «sātana» īpašību, iespējams tāpēc šī filma man patīk. Dzelzs lēdija – ļoti izcils M. Strīpas tēlojums par izcilu personību – M. Tečeri. Stāsti par stiprajām sievietēm ir svarīgi, jo iedvesmo mani ikdienā, kad darbam neredz ne gala, ne malas.
Bet grāmatas es lasu daudz, kaut gan ir bijis periods, kad nelasīju nemaz, tas bija pašos Patņa pirmsākumos, man pie gultas pāris gadu stāvēja Steinbeka Uz austrumiem no Ēdenes, pat neatceros,vai to galu galā izlasīju. Nebija laika, bija tikai jaunizveidotais uzņēmums, ideja un bezgala garas darba stundas. Latviešu literatūra ir mana pirmā profesija, to labi pārzinu un pa īstam mīlu. Blaumaņa raksturi, Virzas Straumēnu latviskums, šobrīd nepelnīti aizmirstais Rainis ar savām LIELAJĀM domām, un vēl un vēl. Kāpēc esmu skolotāja? Jo gribas dalīties ar to, ko mīlu un pazīstu. Joprojām.
Šobrīd lasu igauņu nacionālo granddarbu - Tamsāres Zemi un mīlestību.
Un, protams, lasu arī lubu literatūru, dāmu romānus. :)
- Kur un kā vislabāk atpūsties pēc darba un smelties enerģiju?
Braucu uz laukiem, pie dabas - brīvdienās, darba dienās mēdzu aizbraukt uz orientēšanās sacensībām Magnēts, paskriet pa mežu ar karti rokās. Ziemā man ļoti patīk distanču slēpošana. Protams, arī tradicionālie enerģijas un iedvesmas avoti - koncerti, operas – kā visiem.
- Izstāstiet, lūdzu, savu mīļāko anekdoti vai kādu smieklīgu/interesantu atgadījumu no dzīves/darba.
Kopā ar dāmām no biedrības Līdere reizēm dodamies kopīgos darba vai atpūtas braucienos. Vakaros/ naktīs mūsu istabiņas pārvēršas par ķiķinošu un spiedzošu meiteņu bariņu, nevis nopietnu biznesa lēdiju apvienību. Esam smējušās gandrīz līdz krampjiem vēderā, lūk, tas ir patiešām jauki.
- Jūsu novēlējums db.lv lasītājiem.
Dariet to, ko paši uzskatāt par pareizu, paļaujieties uz savām zināšanām un intuīciju! (Kaimiņi, draudzenes un citi «labvēļi» labāk, lai domā paši par saviem darbiem :) )
