Visbiežāk lēmumu par uzkrājumu veidošanu cilvēki pieņem, notiekot pārmaiņām dzīvē. Galvenokārt dzīvības apdrošināšana kļūst aktuāla pēc bērna piedzimšanas, stājoties laulībā, kā arī uzņemoties kredītsaistības.
«Kamēr Skandināvijas un attīstītajās Eiropas valstīs uzkrājošā apdrošināšana ir pašsaprotama, Baltijas valstīs tā attīstās pakāpeniski. Nosacīts pasaules standarts dzīvības apdrošināšanā uzkrājumu veidošanai ir vecums no 35 līdz 40 gadiem, tiem vidēji atvēlot 10% no ienākumiem. Baltijas valstīs vecums ir līdzīgs, turpretī uzkrājumiem atvēlētā summa – daudz mazāka, Latvijā vidēji 2,5%-5% no vidējā atalgojuma līmeņa valstī,» skaidro Ergo valdes loceklis Baltijā Deniss Sazonovs.
Baltijas valstīs liela sabiedrības daļa joprojām uzskata, ka ārvalstu pensionāru labklājības līmenis, tostarp iespējas ceļot, nodrošina valsts pensija, nevis privāti veidoti uzkrājumi. Paradoksāli, taču tā domā arī liela daļa jau pensijas vecumu sasnieguši cilvēki, kas šobrīd saņem valsts nodrošinātu pensiju, kura nereti ir pat zem iztikas minimuma. Tomēr, kā zināms, valsts pensijas paredz nodrošināt tikai aptuveni 30-40% no vidējiem dzīves laikā gūtajiem neto ienākumiem, kas nav pietiekoši, lai saglabātu iepriekšējo finansiālo dzīves līmeņa nodrošinājumu, uzsver D. Sazonovs.
