«Personālvadības speciālists faktiski visu laiku ir kā uz skatuves, turklāt, jo lielāks ir uzņēmums, jo pamatīgāka arī skatuve,» tā savu darba «lauku» apraksta kompānijas Maxima Latvija personāla vadītāja Līga Sleņģe.
Viņa uzsver, ka personālvadības speciālista lielākā veiksme cilvēkam, kurš strādā ar personālu uzņēmumā, ir pierādīt tā vadībai, ka runa nav tikai par kadru daļu, kas pieņem un atlaiž cilvēkus, bet gan pilnvērtīgu partneri, ar kuru kopā risināt biznesa problēmas. Ir būtiski parādīt, ka personāls ir biznesa sastāvdaļa. «Tieši darbinieki ir tā uzņēmuma sastāvdaļa, kas ikdienā komunicē ar cilvēkiem, klientiem un tādējādi pelna kompānijai naudu,» piebilst Līga.
Līga atzīst – jā, ir bijuši gadījumi, kad, ieraugot potenciālo darba ņēmēju, viņa vizuālais tēls ir ietekmējis pamatīgāk, nekā šā paša cilvēka kā darbinieka saturs. Skaidrs, ka ir jābūt noteiktai sistēmai, atbilstoši kurai cilvēku pieņemt darbā. «Manas «patīk – nepatīk» izjūtas uzņēmumu ne pie kā laba nenovedīs. Man pašai personiski konkrētais cilvēks, kurš izrāda interesi strādāt var ārkārtīgi nepatikt, bet, ja viņa iepriekšējā darba pieredze un domu izklāsts ir piemērots departamentam, kuram vajag strādājošo, manas antipātijas vairs galīgi nav svarīgas. Tāpēc, izvēloties, kuras personas pieņemt darbā, vispirms notiek atlases intervijas pa telefonu, sadalot pretendentus, atbilstoši izliktām atzīmēm, un ar daļu no viņiem tiek pāriets uz sarunām klātienē,» tā Līga. Subjektivitātei vieta paliekot tikai tad, ja uz vienu vietu uzņēmumā ir divi pretendenti ar pilnīgi vienādu punktu skaitu.Protams, ir bijušas situācijas, kad, ieraugot pirmo reizi potenciālo darbinieku klātienē, pirmā sajūta ir – ak kungs, kādas šausmas! Tāpat ir bijuši gadījumi, kad, ienākot cilvēkam, šķiet, ka nekas jaukāks nav redzēts, un, tikai sākot viņam reāli strādāt, rodas nākamā sajūta – ārprāts, kā varējām tādu vispār ielaist uzņēmumā?! Tāpēc katru reizi, kad ienāk cilvēks, pretendents uz konkrētu posteni, ar viņu jāstrādā atbilstoši noteiktai formai, lai kļūdas iespēja būtu minimāla.Reiz uz vienu visnotaļ atbildīgu posteni kompānijā Maxima rīkots konkurss, un citu starpā pie pārrunu galda nonācis kāds puisis, kuram it kā viss bija labākajā kārtībā – visnotaļ labs CV, laba līmeņa izglītība, pieklājīga darba pieredze jomā, kurā mums bija nepieciešams darbinieks. Visas pazīmes liecinājušas, ka viņš ir jāņem darbā, tomēr iekšējā sajūta uzņēmuma speciālistiem palikusi savāda – kaut kas tajā visā bijis neparasts, dīvains. Redz, šā cilvēka izturēšanās, uzvalks, rokas pulkstenis... Tas viss nav atbildis ienākumiem, kādi viņam varētu būt bijuši, veidojot līdzšinējo karjeru. Apģērbs un aksesuāri bija ievērojami dārgāki! Pēdējās intervijas laikā situācija noskaidrojās: «Darba pieredze, kas viņam bija norādīta CV, bija kādi astoņi gadi, taču ārpus ģimenes uzņēmumiem viņš bija strādājis pēdējo pusgadu. Proti, pirms tam viņš bija strādājis kompānijās, kuru vadītāji bija viņa tētis, krusttēvs un citi radinieki. Mēs, vairākās intervijās pētot šā cilvēka CV, nebijām pievērsuši uzmanību visnotaļ būtiskam faktam, ka attiecībā uz visiem uzņēmumiem, kas tiek norādīti kā bijušās darbavietas un rekomendācijas sniedzēji, vadītāju amatos figurē viens un tas pats uzvārds, kāds ir pretendentam. Taisnības labad gan jāteic, ka darbinieks viņš izrādījās ļoti labs,» atceras Līga.
Visu rakstu lasiet laikrakstā Dienas bizness.
Laikraksta abonentiem elektroniskā versija DB arhīvā.
