Portāls db.lv aptaujāja pensiju 2.līmeņa plānu pārvaldniekus par rosinājumiem, kādas izmaiņas būtu jāveic pensiju 2.līmenī, lai uzlabotu tā sniegumu.
Db.lv jau rakstīja, ka Latvijā patlaban pensiju 2.plāna pārvaldītāji piedāvā trīs stratēģiju plānus – konservatīvos, sabalansētos un aktīvos, preses konferencē sacīja Nordea Pensions Latvia valdes loceklis Iļja Arefjevs.
Tiesa gan, populārākie ir aktīvie un konservatīvie pensiju plāni un sabalansētos plānus izvēlas tikai maza daļa iedzīvotāju. Konservatīvie pensiju plāni būtu jāizvēlas aptuveni desmit gadus pirms pensijas vecuma sasniegšanas, bet, sākot strādāt, vērts ieguldīt aktīvajos pensiju plānos, jo tas ļauj sasniegt augstākus ienesīguma rādītājus.
Sabalansētajos plānos ieteicams investēt 20 gadus pirms pensijas vecuma sasniegšanas, taču bieži vien iedzīvotāji neizprot, ko nozīmē sabalansētie pensiju plāni, līdz ar to izvēlas kādu no iepriekšminētajiem, uzsver Nordea Pensions Latvia pārstāvis.
I. Arefjevs uzsver, ka Latvijā patlaban maksimālais likumā noteiktais akciju īpatsvars, kādā var ieguldīt pensiju pārvaldnieki, ir pārāk zems – 50%, salīdzinoši pārējās Baltijas valstīs tas ir augstāks – Igaunijā tas ir 75%, bet Lietuvā – 100%.
Tādēļ viņš uzsver, ka Latvijā būtu jāveido vēl ceturtā ieguldījumu stratēģija – ultraaktīvie jeb agresīvie pensiju plāni, kuri varētu investēt līdz 75% līdzekļu akcijās. Šie plāni būtu piemēroti klientiem, kuriem līdz pensionēšanās brīdim ir vairāk nekā 20 gadi.
Galerijā augstāk iespējams izlasīt, kādi ir pārvaldnieku rosinājumi.
#1/2
Swedbank Ieguldījumu Pārvaldes Sabiedrības direktors Pēteris Stepiņš
Maksimālā akciju īpatsvara paaugstināšana, mūsuprāt, būtu atbalstāms ierosinājums. Tai pat laikā to nepieciešams veikt komplektā ar plašākām izmaiņām pensiju sistēmā. Piemēram, lai Latvijā varētu pilnvērtīgi piedāvāt t.s. life cycle jeb generation pensiju plānus kā Igaunijā, kad pensiju plānā, tuvojoties pensionēšanās vecumam, tiek samazināts risks, būtu nepieciešams padarīt pensiju sistēmas informāciju atvērtu. Proti, lai pensiju plānus piedāvājošām bankām, ja klients to atbalsta, būtu pieejama informācija par to, kuri ir šī pensiju plāna klienti. Tādējādi tas ļautu bankām un pensiju pārvaldniekiem piedāvāt labāk pielāgotus un atbilstošākas peļņas/riska attiecības pensiju plānus konkrētiem ieguldītājiem. Tas ļautu arī klientiem piedāvāt piemērotāko trešā pensiju līmeņa risinājumu, jo būtu informācija, cik konservatīvu stratēģiju klients ir izvēlējies otrajā līmenī. Pašreizējā situācija, kad nedz banka, nedz pārvaldnieks nezina, kuri ir viņu klienti, rada risku, kad nav iespējams aktīvi uzrunāt klientus, kuru pašreizējais pensiju ieguldījuma riska profils ir pārāk agresīvs vai tieši otrādi - pārāk konservatīvs.
Ja runā par citām idejām, ir dažas konkrētas problēmas. Piemēram, likumdošanas neprecizitātes riska kapitāla un alternatīvo ieguldījumu jomā, kas pretnostata abas jomas. Pretstatā sākotnējam iespaidam, termins riska kapitāls, raugoties mūsu reālos ieguldījumus, nozīmē arī stabilus uzņēmumus ar daudzu miljonu apgrozījumu, kam ir nepieciešams papildus kapitāls izaugsmei. Un pašreizējā problēma ir tāda, ka pensiju plāniem ir jāizvēlas ieguldīt dažādos pasaules alternatīvajos ieguldījumu fondos vai riska kapitālā, kas dod atdevi ilgākā termiņā, atbalsta inovatīvus vietējos ražotājus un veicina jaunas dara vietas, taču īstermiņa atdevē zaudē dažādiem alternatīvajiem ieguldījumu fondiem. Mūsuprāt, rūpīgi salāgojot pensiju plānu intereses un drošību, ir iespējams veikt ilgtermiņa ieguldījumus šādos uzņēmumos ar pievilcīgu riska/peļņas līmeni pensiju plānu dalībnieku labā.
#2/2
IPAS SEB Investment Management valdes priekšsēdētājs Jānis Rozenfelds
Priekšlikumam palielināt maksimālo atļauto ieguldījumu apjomu akcijās pensiju 2.līmeņa plāniem līdz 75% no plāna aktīviem ir gan plusi, gan mīnusi. No vienas puses, ieguldot vairāk akciju tirgū var palielināt sagaidāmo ilgtermiņa atdevi. Vēsturiskie dati liecina, ka garākos laika periodos investīcijas akciju tirgū ir sasniegušas augstākus atdeves rādītājus nekā vairums citu finanšu aktīvu. No otras puses, jāatceras par ciešo un visai tiešo saikni starp atdevi un risku. Augstāka iespējamā atdeve nozīmē arī augstāku īstermiņa risku. Lielāks ieguldījumu īpatsvars akcijās nozīmētu, ka pensiju plānu vērtības īstermiņā svārstītos vairāk gan augšup, gan lejup. Šādi pensiju plāni būtu piemēroti tikai dalībniekiem ar visai augstu riska noturību.
Runājot par citām idejām, kā mainīt ieguldījumu ierobežojumus, jāmin ieguldījumi alternatīvajos ieguldījumu fondos, ko varētu izdalīt atsevišķā kategorijā, kas netiktu summēta ar ieguldījumiem akcijās, jo alternatīvo ieguldījumu fondu īpašības būtiski atšķiras no tradicionālajiem ieguldījumiem akciju tirgū. Kontrolējot valūtas risku, vajadzētu nevis tikai vērtēt ieguldījumu apjomu vērtspapīros kādā valūtā, bet gan ņemt vērā arī valūtu risku ierobežojošos darījumus, ko līdzekļu pārvaldītāji aktīvi lieto.
Pensiju otrā līmeņa obligātajiem dalībnieku, kuri paši nav veikuši pensiju plāna izvēli, iemaksas vajadzētu novirzīt nevis uz konservatīvajiem pensiju plāniem kā patlaban, bet gan uz aktīvajiem pensiju plāniem, jo tie pēc būtības ir piemērotāki šo dalībnieku ilgtermiņa mērķiem, neskatoties uz augstāku īstermiņa riska līmeni.
