Rīgas domes (RD) saistošajos noteikumos ir nepieciešams veikt būtiskas izmaiņas, kas ļautu sakaru operatoriem sakārtot gaisvadu līnijas un uzturēt tās atbilstošā kārtībā, nebremzējot pilsētas attīstību, domā Dmitrijs Ņikitins, SIA Baltcom vadītājs.
Līdz 2006. gadam Latvijā nebija nekādu aizliegumu rekonstruēt esošās vai izbūvēt jaunas gaisvadu līnijas, kas ievērojami veicināja ātrgaitas interneta attīstību, taču šobrīd situācija ir strauji mainījusies, norāda D.Ņikitins, uzsverot, ka galvaspilsētā pastāvošais regulējums ne tikai bremzē Rīgas attīstību, bet arī būtiski apdraud konkurenci nozarē.
Šobrīd RD saistošie noteikumi paredz, ka, modernizējot vai rekonstruējot jebkurus gaisa tīklus, tie ir jāpārceļ uz pazemes infrastruktūru, kas realitātē ne vienmēr ir tehniski izdarāms, teic Baltcom vadītājs. Tāpat viņš uzsver, ka vienīgais risinājums operatoriem, kuri plāno pieslēgumus pārcelt uz pazemi, ir vienoties ar SIA Tet (iepriekš SIA Lattelecom un SIA Lattelekom) par vietas nomu tai piederošajā pazemes infrastruktūrā, ko uzņēmums mantojis no padomju laikiem.
Pārējie nozares komersanti faktiski ir atkarīgi no cita uzņēmuma lēmumiem, kas iznīcina konkurenci un sniedz ievērojamas priekšrocības vienam tirgus spēlētājam, atzīmē D.Ņikitins. Situācija ir nepieņemama, jo būtībā mēs esam spiesti norakstīt visas līdzšinējās investīcijas, iziet no tirgus un ienākt no jauna, izmantojot konkurenta infrastruktūru un labvēlību, uzsver Baltcom vadītājs.
Pirms kāda laika par Latviju tika runāts kā par vienu no spēcīgākajām Eiropas Savienības (ES) valstīm interneta pieejamības un kvalitātes ziņā. Kā jūs raksturotu šī brīža situāciju?
Taisnība. Pirms nepilniem desmit gadiem Latvija šajā jomā bija viena no ES līderēm. Tagad citas valstis mums pietuvojušās un aizsteigušās priekšā, taču tas nebūt nenozīmē, ka mūsu internets ir kļuvis sliktāks. Tas vairāk apliecina to, ka arī citas valstis pēdējos gados ir būtiski attīstījušas savus tīklus un audzējušas pakalpojumu kvalitāti. Pašlaik ātrgaitas internets pieejams aptuveni 91% Latvijas teritorijas, kas starp ES valstīm ļauj mums ierindoties piektajā vietā interneta pieejamības ziņā. Tāpat Latvija ir 21.vietā interneta ātruma ziņā, kas arī nebūt nav slikts rezultāts, tas vienkārši nozīmē to, ka arī citas valstis attīstības ziņā ir gājušas uz priekšu.
Ierasts dzirdēt, ka parasti jauno tehnoloģiju ieviešanā Latvija atpaliek no citām ES valstīm. Kā tas nākas, ka ātrgaitas internetu mums izdevies attīstīt pat ātrāk nekā mūsu Eiropas kaimiņiem?
Līdz 2006. gadam Latvijā nebija nekādu aizliegumu rekonstruēt esošās vai izbūvēt jaunas gaisvadu līnijas, kas būtiski veicināja straujāku ātrgaitas interneta tīklu izbūvi. Tāpat šie atvieglojumi ļāva Latvijas tirgū darbu sākt lielākam skaitam sakaru operatoru, palielinot konkurenci un samazinot bijušā monopolista SIA Tet ietekmi uz tirgu. Šādi apstākļi ilgtermiņā, protams, rada priekšrocības galapatērētājiem gan tehnoloģiju, gan cenu ziņā - tā nav sagadīšanās, ka Latvijā sakaru pakalpojumiem vēl šobrīd ir ļoti konkurētspējīgas cenas. Tikmēr citās valstīs, kur regulējums jau sākotnēji bija stingrāks un gaisvadu līniju izbūve bija aizliegta, ātrgaitas interneta attīstība noritēja daudz gausāk – bija nepieciešams veikt virkni dažādu tehnisku, administratīvu un birokrātisku pasākumu, kā arī ieguldīt milzīgus līdzekļus attīstībā. Rezultātā nereti jauni spēlētāji nebija ieinteresēti ienākt tirgū un veikt investīcijas. Šī iemesla dēļ vecās Eiropas galvaspilsētās cilvēki nereti joprojām par internetu maksā aptuveni piecas reizes vairāk nekā Rīgas iedzīvotāji, bet saņem būtiski sliktāku pakalpojumu. Piemēram, Lielbritānijā optiskais internets arvien ir attīstības sākumstadijā.
Kopš 2006. gada jaunu gaisvadu līniju ierīkošana, kā arī veco rekonstrukcija un modernizācija ir aizliegta arī Rīgas pašvaldībā. Kādā mērā tas ir sarežģījis sakaru operatoru darbu?
Jāsaka, ka jau kopš regulējuma pieņemšanas bija pilnīgi skaidrs, ka prasības ir utopiskas un praktiski neizpildāmas visai nozarei, izņemot vienu spēlētāju. Šobrīd šis aizliegums ievērojami apgrūtina ne tikai esošo līniju modernizāciju un rekonstrukciju, bet arī uzturēšanu atbilstošā stāvoklī. Principā šis aizliegums nozīmē, ka mēs vairs nevaram attīstīt gaisvadu tīklu un pat viena vada nomaiņa pārvēršas par ļoti sarežģītu, ilgu un dārgu pasākumu. Esošais regulējums nosaka, ka, modernizējot vai rekonstruējot jebkurus gaisa tīklus, tie ir jāpārceļ uz pazemes infrastruktūru, kas ne vienmēr ir tehniski izdarāms. Šis faktors veicina ne tikai esošās infrastruktūras stāvokļa pasliktināšanos, bet arī iznīcina konkurenci, jo šobrīd, modernizējot vai rekonstruējot tīklus, sakaru operatoriem nepieciešams no jauna izbūvēt infrastruktūru, kas vienreiz jau tikusi izbūvēta. Tas, protams, prasa milzīgus līdzekļus un sniedz priekšrocības atsevišķiem operatoriem.
Procentuāli cik lielā daļā gadījumu gaisvadus pārcelt uz pazemi neizdodas no operatora neatkarīgu iemeslu dēļ?
Kopš 2021. gada sākuma mums uz pazemes infrastruktūru nav izdevies pārcelt apmēram 95% gaisvadu, ko bijis nepieciešams rekonstruēt vai modernizēt. Tas nozīmē, ka lielākajā daļā gadījumu darbus veikt vienkārši nav bijis iespējams. Bez tam jāatzīmē, ka tajos gadījumos, kad pārcelt gaisvadus uz pazemi tomēr izdevās, šie darbi veikti kāda lielāka nekustamā īpašuma projekta ietvaros. Respektīvi - bez nekustamā īpašuma attīstītāja iesaistes un līdzfinansējuma uz pazemi līdz šim nav pārcelts neviens gaisvads.
Kādi ir tie gadījumi, kad pārvietot gaisvadus uz pazemes infrastruktūru nav iespējams?
Principā izdarīt to jau izbūvētā pilsētā ir praktiski neiespējami, jo šādā gadījumā nepieciešams veikt virkni saskaņošanas darbu, tajā skaitā sagatavot būvniecības projektu, saskaņot to ar visu iesaistīto namu iedzīvotājiem, kā arī atsevišķos gadījumos sabojāt jau esošo infrastruktūru, piemēram, ceļus. Darīt to viena vada dēļ nav ekonomiski pamatoti, bez tam nereti operatori saskaras ar situāciju, kad nepieciešamos saskaņojumus nemaz nav iespējams veikt. Piemēram, ēku īpašnieki ne vienmēr ir gatavi saskaņot būvdarbus kāpņutelpās, tajā skaitā ēkas pamatu urbšanu vai citus darbus, lai izvilktu jaunus kabeļus līdz katram dzīvoklim. Tāpat jāņem vērā arī fakts, ka šobrīd Tet ir vienīgais komersants, kura īpašumā ir plaša kabeļu kanalizācija Rīgas pilsētā, kas sākotnēji iegūta privatizācijas ceļā. Attiecīgi pārējiem operatoriem, kuri plāno pieslēgumus pārcelt uz pazemi, vienīgais risinājums ir vienoties ar Tet par vietas nomu optiskajam tīklam. Kā zināms, vēsturiski pazemes kabeļu tīklu Rīgā mantoja valsts uzņēmumi SIA Lattelekom (pašlaik SIA Tet) un VAS Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC). Lattelekom privatizācijas procesā saglabāja īpašumtiesības uz lielāko daļu no Rīgas centrā esošā tīkla, bet citiem komersantiem tīkls privatizācijai, iegādei vai kā citādi nav bijis pieejams. Tādējādi jau vēsturiski Lattelekom ieguvis sava veida priekšrocības. Mēs uzskatām, ka pēc būtības arī Baltcom iegādātā gaisvadu infrastruktūra būtu pielīdzināma Tet privatizētajai kanalizācijai, bet Baltcom privātīpašums, atšķirībā no Tet, netiek aizsargāts. Vēl jo vairāk - principā to pieprasīts demontēt. Šī iemesla dēļ rodas jautājums - vai šāda prasība ir taisnīga un samērīga?
Kāda ir Rīgas kanalizācijas kapacitāte - vai tiešām pazemē, kaut vai teorētiski, pietiktu vietas visiem operatoriem?
Visticamāk - nē. Vieta jau tagad ir ļoti ierobežota, kas nozīmē, ka nākotnē gaisvadu tīklu pārcelšana uz pazemi varētu ievērojami negatīvi ietekmēt konkurenci, izslēdzot no tirgus vairākus spēlētājus. Nemainot RD saistošos noteikumus uz objektīvi izpildāmiem, Rīgas centrā kā vienīgais kabeļoperators savus pakalpojumus, visticamāk, spēs nodrošināt tikai Tet, kas bezkonkurences apstākļos apdraud gan pakalpojuma cenu, gan kvalitāti. Šādā situācijā galu galā lielākais zaudētājs būs patērētājs.
Kādi ir RD galvenie argumenti, kāpēc nepieciešams gaisvadus pārcelt uz pazemes infrastruktūru?
RD norāda, ka gaisvadu infrastruktūra degradē pilsētvidi un bieži rada bīstamības apstākļus, savukārt gaisvadu infrastruktūras īpašnieki atzīmē, ka tieši pastāvošais regulējums arī ir galvenais iemesls, kāpēc gaisvadi Rīgas pilsētā vietām ir kritiskā stāvoklī. Saistošie noteikumi tos liedz uzturēt kārtībā, jo tos nav atļauts rekonstruēt, nepārceļot pazemē. Principā regulējuma izpilde gaisvadu infrastruktūras īpašniekiem nozīmē pienākumu likvidēt esošo gaisvadu infrastruktūru, zaudējot iepriekš veiktās investīcijas, un izbūvēt jaunu infrastruktūru pazemē. Tas šiem komersantiem pēc būtības nozīmē ienākšanu tirgū no jauna ne vien no izmaksu, bet arī no administratīvā sloga viedokļa – jebkura šāda procesa veikšanai ir gan jāuzbūvē vai jāiznomā kabeļu kanalizācija, gan jāsaņem nekustamo īpašumu saskaņojumi tīkla pārbūvei. Katrā objektā tas nozīmē saņemt 10 līdz 30 saskaņojumus, bet visā pilsētā kopumā mēs runājam par desmitiem tūkstošu saskaņojumu. Bez tam īpašniekiem ir tiesības arī nepiekrist. Principā RD pieņemtais regulējums liedz uzturēt esošo infrastruktūru kārtībā, un regulējuma izpilde lielākajā daļā gadījumu nav racionāli iespējama. Veidojas sava veida apburtais loks, kura dēļ daļa komersantu vienkārši tiek izspiesti no tirgus. Tāpat rodas jautājums - vai rīdzinieki vispār būs gatavi par elektronisko sakaru pakalpojumiem maksāt ievērojami dārgāk? Neapšaubāmi jauna pazemes tīkla izbūves risinājums kopumā ir dārgāks nekā gaisvadu risinājums, un par to galu galā maksās patērētājs.
Vai ir arī kādi izņēmumi, kad gaisvadu pārcelšana uz pazemes infrastruktūru tomēr būtu pieļaujama?
Mēs neesam pret gaisvadu pārcelšanu, taču tas būtu jādara tikai tur, kur tas ir tehniski iespējams, piemēram, jaunajos rajonos, kur būvniecība tiek sākta no nulles. Lielākajā daļā jauno projektu, kā arī pilsētas attīstības projektos mēs jau sākotnēji kabeļus izvietojam pazemē, jo tas ir praktiski izdarāms - ēka vēl pieder vienam īpašniekam, kā arī tajā vēl nedzīvo cilvēki un nestrādā uzņēmumi. Šāda tipa projekti tiek realizēti brīdī, kad visas ēkai nepieciešamās komunikācijas vēl tikai tiek būvētas, un bieži telekomunikācijas kabeļi tiek likti zem ielām vēl pirms ceļu seguma izbūves kopā ar pārējam komunikācijām. Savukārt citās vietās, kur jau viss ir izbūvēts un sadalīts īpašumos pirms vairākiem desmitiem gadu, ir jāmeklē racionāla iespēja esošo infrastruktūru sakārtot un uzturēt labā darba kārtībā, jo visi – gan mājsaimniecības, gan uzņēmumi – vēlas kvalitatīvu un ātru internetu par saprātīgu cenu.
Cik man zināms, Baltcom nodrošina pakalpojumus arī citās Latvijas pilsētās. Vai citviet kārtība ir līdzīga, vai arī vēlme atbrīvoties no gaisvadiem ir raksturīga tikai galvaspilsētā?
Regulējums ir dažāds, taču lielākajā daļā pilsētu gaisvadu izbūve, modernizācija un rekonstrukcija ir atļauta. Tajā pašā laikā ir arī pašvaldības, kur lielākā daļa interneta infrastruktūras atrodas pazemē, piemēram, Mārupe un Daugavpils.
Stingrā regulējuma un citu iemeslu dēļ nereti gaisvadi netiek atbilstoši apkalpoti, un bieži pat nav zināms, kam tie pieder. Kam, jūsuprāt, būtu par to jārūpējas un jāidentificē nelegālie un bezsaimnieka gaisvadi?
Pirmkārt - ikvienam ēkas apsaimniekotājam, kam būtu jāzina, kādi vadi atrodas viņu īpašumā un kāpēc tie tur ir, taču lemt par to, vai šie vadi ir nelegāli vai bezsaimnieka, vajadzētu tikai RD. Tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka jebkurai apsekošanai ir jābūt mērķim un skaidram plānam, ko darīt ar iegūtajiem rezultātiem. Pašlaik novērojama situācija, ka, lai gan apsekošanas notiek, reāla ieguvuma no tā nav, jo regulējuma problēmas neļauj produktīvi virzīties tālāk. Piemēram, šobrīd mums nav atbilstošas alternatīvas, kur likt savus vadus. Vienīgais, kas pašlaik pēc apsekošanām notiek, ir cīņa juridiskajā frontē, kur institūciju pārstāvji mēģina atrast nepilnības operatoru tīklu projektu dokumentācijā ar mērķi pierādīt kāda kabeļa nelegālo izcelsmi un to demontēt. Ja kabelis netiek aizvietots, tas ir ļoti bīstami, jo tīkls ir integrēts vienums, kā ietekmē no vienas ēkas var būt atkarīgas daudzas citas. Tas noteikti neveicina konstruktīvu sistemātisko problēmu risināšanu, gluži pretēji - arvien samazina tīkla iespējas attīstīties un iznīcina konkurenci.
Kādi būtu Baltcom priekšlikumi situācijas uzlabošanai?
Mēs esam pārliecināti, ka ar šo problēmu agrāk vai vēlāk saskarsies visi operatori, kuru īpašumā nav pazemes infrastruktūras, tāpēc situācija būtu nekavējoties jārisina. Ja tas netiks darīts, tiks apdraudēta ne tikai konkurence un telekomunikāciju pakalpojumu kvalitāte, bet arī Rīgas pilsētas lielo mērķu sasniegšana, piemēram, ideja kļūt par viedo pilsētu un cerētie panākumi ES misijā SmartCity2030. Šos mērķus būs iespējams īstenot tikai tādā gadījumā, ja internets pilsētā ir pilnībā pieejams gan no tehnoloģiju, gan cenas un konkurences viedokļa. Mūsuprāt, ir nepieciešams regulējumu atjaunot, nodrošinot operatoriem iespēju sakārtot gaisvadus un uzturēt tos atbilstošā kārtībā, nebremzējot pilsētas attīstību. To var izdarīt, gan papildinot esošo regulējumu, definējot rīcību gadījumos, kad pazemes tīkla izbūve nav objektīvi tehniski iespējama, gan izveidojot jaunu regulējumu, ņemot vērā Rīgas iedzīvotāju un uzņēmēju, kā arī pašas pilsētas, nevis viena pakalpojuma sniedzēja intereses.
Kāds varētu būt ļaunākais scenārijs - ko rīdzinieki varētu sagaidīt, ja situācija netiks risināta?
Ja nekas nemainīsies, pavisam drīz mēs varam nonākt situācijā, kad gaisvadu infrastruktūras sakārtošana nenotiks vispār, kā ietekmē varētu notikt arī brutāla operatoru likumīgās infrastruktūras demontāža. Tas iznīcinātu konkurenci, veidojot sakaru operatoru monopolu Rīgas pilsētas ietvaros. Ilgtermiņā tas nozīmētu vecas tehnoloģijas un augstas cenas, un šajā gadījumā ieguvējs būtu tikai viens - bijušais monopolists, kam jau šobrīd ir būtiskas konkurences priekšrocības. To nozares spēlētāji neskaitāmas reizes ir norādījuši RD, aicinot meklēt konstruktīvus risinājumus, taču reakcija diemžēl nav sekojusi. Jebkurā gadījumā mēs esam gatavi vērsties attiecīgajās instancēs, lai aizsargātu gan uzņēmuma, gan mūsu klientu tiesības, jo šāda situācija nav pieļaujama.
