Pārtrauciet pusaudžiem likt izvēlēties profesiju visam mūžam. Pasaule mainās ļoti strauji. Tāds bija viena no lielākajiem Lietuvas uzņēmumiem – SBA Group – finanšu direktora Igna Mačeika vēstījums Latvijas Bankas rīkotajā konferencē par darba tirgu.
Šāds uzstādījums ir vērā ņemams un pilnībā XXI gadsimta realitātei atbilstošs. Ja kādreiz skaitījās goda lieta visu mūžu nostrādāt vienā darba vietā, nereti vienā un tai pašā amatā, tad mūsdienās tas jau ir arhaisms. Ja nekas cits, tad veicamie pienākumi darba mūža laikā vienā un tai pašā amatā var mainīties vairākkārt. Galvenokārt to nosaka jauno tehnoloģiju ienākšana nozarē. Darba vietas ne tikai izzūd, tās transformējas un rodas no jauna. Tikpat fleksibliem jābūt arī strādājošajiem, īpaši tiem, kuri vēl šodien sēž skolas solā. Jo šodien skaidri zināt, kādas profesijas būs vai nebūs pieprasītas pēc 20 gadiem, gluži vienkārši nav iespējams.
Ir pilnīgi ticams, ka mēs pat iedomāties nevaram, kādas jaunas profesijas radīsies 2050. gadā, kad savos spēka gados būs šodienas skolnieki. Līdz ar to mūsu izglītības sistēmai ir pēc iespējas ātrāk jāpārorientējas uz kompetenču un prasmju attīstīšanu. Jau tuvās nākotnes darba tirgū vienas no svarīgākajām prasmēm būs spēja pielāgoties pārmaiņām un spēja nemitīgi mācīties. Nezinu, tā ir laba vai slikta ziņa, bet tie laiki ir beigušies, kad ar diploma iegūšanu mācības beidzās. Mūsdienās par normu kļūst mācīšanās visu mūžu, nemitīga savu profesionālo iemaņu papildināšana, tostarp arī pilnīgi jaunu prasmju apguve. Uzdrošinos apgalvot, ka, līdz ar aizvien plašāku jauno tehnoloģiju izmantošanu teju visās nozarēs, jau drīzumā nebūs tādas profesijas, kurā varēs nostrādāt visu mūžu un iztikt tikai ar skolas laikā iegūtām zināšanām.
Līdz ar to viena no vērtīgākajām prasmēm, kura jāiemāca skolā, ir spēja mācīties un nemitīgi apgūt kaut ko jaunu. Ja darba tirgū norit nemitīgas pārmaiņas, kādas profesijas izzūd, kādas parādās kā pilnīgi jaunas, tad tikpat fleksibliem un uz pārmaiņām orientētiem jābūt arī strādājošajiem. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Lielbritānijā, tā sauktajos tečerisma laikos, milzīgas pārmaiņas skāra ogļračus pēc tam, kad tika slēgtas teju visas ogļraktuves. Tā bija sociāla katastrofa, kurai nebija gatavi nedz ogļrači, nedz valsts zināja, kā tiem palīdzēt, izņemot pabalstu maksāšanu. Tolaik doma par jaunu profesiju apguvi nebija populāra un cilvēkiem, kas lielu mūža daļu nostrādājuši vienā profesijā, šķita sociāli nepieņemami, ka tagad jāapgūst kas pilnīgi cits.
Jau tuvā nākotnē šāda «pārmācīšanās» kļūs neizbēgama. Piemēram, tiek prognozēts, ka jau visai tuvā nākotnē līdz ar pašbraucošo automašīnu izplatību izzudīs tālbraucēju šoferu profesija. Šī amata pārstāvjiem, gribi vai negribi, būs jāapgūst jaunas prasmes un profesijas. Vienīgā prasme, kas nekad nenovecos un paliks vienmēr, būs spēja mācīties un būt gatavam pārmaiņām.
