Grūti pārvaramai vēlmei klusēt ir vairāki iemesli:
1) apkārt klīst neiedomājams apjoms savstarpēji papildinošu/izslēdzošu/apstiprinošu/noraidošu baumu un ja gribam būt godīgi, lielākai daļai cilvēku tiešām nav ne jausmas, kas notiks. Neviens negrib izteikt savu viedokli, prognozi, jo ir visai reāla iespēja, ka rīt uz tevi rādīs ar pirkstiem, kā uz meteorologu, kas grēku plūdu dienā nākamajai dekādei paredzējis sausu un saulainu laiku.
2) Otrs iemesls samērā triviāls — padalies ar tavā rīcībā esošu baumu/informāciju par lata devalvāciju un pie tevis, gluži kā pie pensionāres, kas Kalvītim niknu vēstulīti aizsūtīja, ciemos atnāks puisīši formās un uzvalciņos.
Lai gan nākotni neņemos prognozēt (par spīti tam, ka diez ko neticu lata devalvācijas iespējai, nopriecājos, ka mani niecīgie uzkrājumi ir eiro) notiekošais rosina uz zināmām pārdomām.
Raksti par tēmu
Standard & Poor’s savā ziņojumā norāda, ka piespiedu devalvācijas iespēju Latvijā vērtē kā ļoti zemu, izņemot gadījumus, ja a) lielākās komercbankas izņem kredītresursus, kas ir ļoti mazticami, vai b) lats strauji zaudē uzticību iekšējā tirgū. Un tieši uz pēdējo punktu tiek spēlēts.
Ir skaidrs, ka kāda cilvēku grupa uz lata devalvāciju cer kā uz debesmannu. Vai tie ir nekustāmā īpašuma spečuki ar pilnām rokām latu kredītu, vai tie ir vienkārši zinoši un varoši cilvēki, vai tie ir kādā kalnā vai mežā mītoši — to nu uzzināt laikam mums nebūs lems.
Tomēr scenārijs ir — laiku pa laikam pavīdoši paziņojumi, laiku pa laikam kāda uzņēmuma darbiniekiem pa draugam tiek ieteikts pāriet uz eiro, laiku pa laikam kāds uzņēmējs atzīstas, ka pārgājis uz eiro, pakuslie (personīgs iespaids no atspoguļojuma medijos) Latvijas Bankas paskaidrojumi un taisnošanās. Vai tas nav ceļa bruģēšana uz to, lai vietējā valūta strauji zaudētu uzticību vietējā tirgū?
Manuprāt, riskantākais šajā situācijā ir sniega bumbas efekts, jo devalvācija izdevīga (finansiāli vai emocionāli) kļūst lielakajai tiesai cilvēku, kas rūgtās pieredzes mācīti veikuši pasākumus, lai devalvācijas gadījumā pasargātu savus ietaupījumus vai pat nedaudz nopelnītu. Vienā brīdī šī cilveku masa un neuzticība lasīšiem, gotiņām, ozolkokiem vai pat krišbaroniem varētu sasniegt kritisko robežu.
Tomēr mums, kas tā vai šitā jau piedzīvojuši dažas ekonomiskās krīzes, neatbildēts paliek jautājums „Ko darīt?”
