Latvijas iedzīvotāju ienākumi pēdējos piecos gados ir auguši par vairāk nekā 8 % un vidējā darba alga šī gada pirmajā ceturksnī sasniedz 1623 eiro pirms nodokļiem. Kopumā kopš 2019. gada Latvijas iedzīvotāju ienākumi ir auguši par aptuveni 50 %, un kopā ar ienākumiem aug arī iedzīvotāju uzkrājumi.

Kā liecina Latvijas Bankas publicētie dati, šī gada maijā Latvijas mājsaimniecības Latvijas komercbankās bija noguldījušas 10,5 miljardus eiro, un pēdējo piecu gadu laikā mājsaimniecību noguldījumu apjoms ir pieaudzis par gandrīz 3,5 miljardiem eiro. Tie ir ievērojami līdzekļi, tomēr kopumā mājsaimniecībām Latvijā uzkrājumi joprojām ir relatīvi zemi un liela daļa cilvēku neizmanto iespēju pelnīt ar to, ko ir sakrājuši.

No visiem mājsaimniecību noguldījumiem Latvijā šobrīd vairāk nekā 8 miljardi eiro atrodas parastos maksājumu kontos un tikai nedaudz vairāk kā 20 % no mājsaimniecību līdzekļiem ir krājkontos vai termiņnoguldījumos, par ko iedzīvotāji saņem procentu ieņēmumus. Savukārt Lietuvā un Igaunijā termiņnoguldījumos atrodas vairāk nekā 30 % no visiem mājsaimniecību līdzekļiem bankās.

Pēdējo desmit gadu laikā būtiski palielinājusies Latvijas iedzīvotāju pārliecība par uzkrājumu nepieciešamību – šobrīd jau 69% iedzīvotāju uzskata, ka ir svarīgi veidot uzkrājumus nebaltai dienai, kamēr 2011. gadā šādu viedokli pauda vien 55 %.

Tajā pašā laikā ceturtdaļai jeb 26 % Latvijas iedzīvotāju nav vispār nekādu finanšu rezervju, liecina "Swedbank" Finanšu Institūta veiktā aptauja.

Galvenais šķērslis, kāpēc daļa iedzīvotāju neveic uzkrājumus, likumsakarīgi, ir nepietiekami ienākumi, ko kā galveno iemeslu norādījuši 75 % aptaujāto, kuriem nav nekādu finanšu rezervju. Vienlaikus katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs atzinis, ka drīzāk dod priekšroku naudas tērēšanai, bet vēl tikpat lielai daļai grūtības sastāda ilgtermiņa plānošana un gaidīšana, līdz no nelielajām atlicinātajām summām laika gaitā izveidosies ievērojams uzkrājums.

Neatkarīgi no ienākumu apmēra lielākā daļa (67 %) aptaujāto sliecas piekrist apgalvojumam, ka vismaz 10 % no ienākumiem tērēt varētu prātīgāk. Kā rāda veiktās aptaujas dati, šobrīd Latvijā sasniegts vēsturiski augstākais uzkrājumu veidotāju īpatsvars sabiedrībā un lielākajai daļai – 74 % iedzīvotāju – ir izveidotas finanšu rezerves.

Lai arī kopš 2010.gada būtiski samazinājies deklarētās skaidrās naudas apjoms Saeimas deputātu kabatās, un vairāki deputāti samazinājuši savus skaidras naudas uzkrājumus arī pagājušajā gadā, tomēr kopējā summa pērn pieaugusi, liecina Delnas apkopotā informācija par 11.Saeimas deputātu finansēm un mantisko stāvokli par gadu.

Delna arī atzīmē, lai arī pagājušajā gadā deputātiem bija jāieskaita skaidra nauda bankas kontā, šogad tas vairs nav jādara, tāpēc valstij šobrīd neesot pārbaudītas informācijas par to, vai skaidras naudas deklarētājiem šī nauda patiešām ir. Parasti lieli skaidras naudas uzkrājumi tiek uzskatīti par korupcijas risku.

Pagājušajā gadā skaidrās naudas uzkrājumi deputātu deklarācijās pieauguši līdz 251,45 tūkst. Ls, kas ir par 31,07 tūkst. Ls vairāk nekā iepriekšējā gadā. 2010.gadā 11.Saeimas deputātu skaidras naudas kopējais uzkrājums bijis 344,26 tūkst. Ls, bet 2011.gadā šie uzkrājumi samazinājušies līdz 220,37 tūkst. Ls.

Valsts augstskolas dažādām komercbankām un Valsts kasei ir parādā 35,7 miljonus eiro, tomēr ir izveidoti arī uzkrājumi, kas daļai pat pārsniedz parādu summu, vēsta Latvijas Avīze.

Valsts kases dati uz pērnā gada decembri liecina, ka lielākās kredītsaistības patlaban ir Rīgas Tehniskajai universitātei (RTU) - 22,88 miljoni eiro, savukārt tās uzkrājums ir 15,18 miljoni eiro. Salīdzinoši otras lielākās kredītsaistības ir Daugavpils Universitātei - tās gan nepārsniedz 6,12 miljons eiro. Universitāte arī izveidojusi 2,58 miljonu eiro lielu uzkrājumu.

Tad seko Latvijas Universitāte (LU) ar 5,81 miljonu eiro lielām kredītsaistībām, savukārt tās uzkrājums ir 12 miljoni eiro. Ceturtās lielākās kredītsaistības ir Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijai - 3,36 miljoni eiro.

1,9 miljonu eiro lielas kredītsaistības ir Latvijas Lauksaimniecības universitātei (LLU), tomēr tai ir 6,93 miljonu eiro liels uzkrājums. Kredītus vairāku tūkstošu eiro apmērā ņēmušas Liepājas Universitāte, Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Mākslas akadēmija un Vidzemes augstskola.

Pēc ilgstoša ekonomiskās izaugsmes perioda iedzīvotāju uzkrājumi ir palielinājušies – bet tāpat ir pieaugušas arī parādsaistības. Arvien vairāk cilvēku saskaras ar grūtībām: katram piektajam eiropietim nākas aizņemties naudu, lai nomaksātu rēķinus, liecina Intrum 2018. gada European Consumer Payment Report (Eiropas patērētāju maksājumu pārskats).

Šo cilvēku grupa ir palielinājusies no 15% (pirms trim gadiem) līdz 20% šogad.

Baltijā situācija katrā valstī atšķiras. Katrs trešais latvietis ir aizņēmies naudu, lai nomaksātu rēķinus. Lietuvā situācija ir salīdzināma ar ES vidējo rādītāju (19%), bet Igaunijā šis procentuālais rādītājs ir relatīvi zems, un tikai 12% patērētāju pēdējo 12 mēnešu laikā ir aizņēmušies naudu, lai nomaksātu rēķinus, kas ir zemākais rādītājs ne tikai Baltijā, bet arī Eiropā .

Pēdējo 12 mēnešu laikā 45% Latvijas iedzīvotāju vienu vai vairākas reizes nav laikā samaksājuši rēķinu (39% lietuviešu un 32% igauņu. Pirmajā vietā Eiropā (vai pēdējā) ir Grieķija – tajā 66% iedzīvotāju pēdējo 12 mēnešu laikā nav laicīgi nomaksājuši rēķinus vienu vai vairākas reizes;). Aizmiršana ir visbiežāk minētais iemesls rēķinu neapmaksāšanai laikā, kam seko līdzekļu trūkums.

Banku piesaistītie mājsaimniecību noguldījumi veido lielāko kredītiestāžu piesaistīto iekšzemes resursu daļu, norāda Latvijas Bankas ekonomists Vilnis Purviņš.

Atšķirībā no vairāk svārstīgajiem uzņēmēju noguldījumiem mājsaimniecību uzkrājumi bankās ir stabilāki, neraugoties, vai tie ir termiņnoguldījumi un krājnoguldījumi, vai – pēdējo gadu zemo procentu likmju laikmetā - aizvien dominējošākie pieprasījuma noguldījumi (uzkrājumi norēķinu kontos).

Līdz ar mājsaimniecību noguldījumu kāpumu bankām tiek nodrošināts lēts un stabils avots kredītu izsniegšanai ar zemām izmaksām. Veidojot uzkrājumus, mājsaimniecības līdzekļus, no vienas puses, gan iesaldē, tomēr vienlaikus palielina patēriņa potenciālu un arī savu kredītvērtību, kas nākotnē ļaus tām aktīvāk aizņemties. Tādējādi tiks nodrošināta tautsaimniecības attīstība, stimulēta ekonomika un izaugsme. Šajā rakstā aplūkosim, kāda ir mājsaimniecību noguldījumu struktūra un galvenās attīstības tendences pēdējos gados eiro zonā kopumā, tostarp Latvijā un citās eiro zonas valstīs.

Vēl ne tik senā pagātnē ir laiks, kad Latvijas tautsaimniecības ārējā sektora analīzes pastāvīgs rūpju objekts bija ievērojama apmēra tekošā konta deficīts. Ar «ievērojams» domāti caurmērā padsmit un ap 20% no iekšzemes kopprodukta (IKP) laika periodā no 2005. līdz 2008. gadam.

2018. gada decembra sākumā publiskotie 3. ceturkšņa maksājumu bilances dati atklāja, ka Latvijā izveidojies tekošā konta deficīts 5.7% no IKP apmērā. Jāatzīst, šis jēdziens vai vismaz tā nozīmīgums no aprites bija teju izzudis jau labu brīdi. Šāds deficīts netika vērots kopš 2011. gada vidus, un arī tad tas bija vien īslaicīgs izņēmums. Vai tas nozīmētu, ka jaunākie dati ir satraucoši?

Šajā rakstā par to, ko rāda tekošā konta saldo un par ko ir vērts piedomāt, vērtējot tā lielumu un pārmaiņu virzienu, tostarp Latvijā.

Tekošā konta saldo: kas notiek pasaulē

Tekošais konts ir maksājumu bilances daļa, kas atspoguļo preču, pakalpojumu, sākotnējo ienākumu un otrreizējo ienākumu plūsmas starp konkrētas valsts rezidentiem un pārējo valstu rezidentiem. Tekošā konta atlikums jeb saldo parasti ir negatīvs situācijās, kad uzkrājumu apjoms valstī nespēj segt tajā veiktās investīcijas, un otrādi – pārpalikums atspoguļo situāciju, kad tiek veikti uzkrājumi, kas netiek ieguldīti vai tūlīt izlietoti patēriņam.

Otro personu TOP pirmo vietu pēc Dienas Biznesa vērtējuma ieņēmis Uzņēmumu reģistra (UR) galvenā valsts notāra vietnieks Sandis Karelis, jo par viņu atrodams vislielākais skaits atklātu norāžu un pārmetumu Latvijas medijos, tostarp Dienas Biznesā.

Pārmetumi tieši skar iestādes darbību, bet aiz nekārtībām un bardaka pēc pašas iestādes reglamenta stāv S. Karelis, kurš ir patiesais UR vadītājs un kontrolē būtiskākos aspektus iestādes darbībā. TOP pirmās vietas ieguvēju nosakot, anonīmos vērtējumus Dienas Bizness vērā neņēma.

Ceļš no knapināšanās līdz pārmetumiem par tēriņiem un politikai

Sandis Karelis, šobrīd UR galvenā valsts notāra vietnieks, iestādē sācis strādāt 2001. gadā, savu pašreizējo stāvokli sasniedzot 10 gadu laikā. 2011. gadā viņš pirmo reizi kļuva par galvenā valsts notāra vietnieku un kopš tā brīža turpina pildīt šo amatu.

Otrās personas – milzu ietekme priekšnieku ēnā 

Dienas Bizness pēc uzņēmēju sniegtās informācijas intervijās, neformālās sarunās, norādēs...

Stājoties amatā, Sandim Karelim piederēja divas BMW automašīnas, nebija deklarētu uzkrājumu bankās vai skaidrā naudā. Pirmajos desmit gados S. Kareļa alga svārstījās no 5 līdz 12 tūkstošiem latu gadā. Šajā laikā amatpersona piepelnījās, gan strādājot SIA Securitas Latvia kā apsargs paralēli vecākā referenta darbam, gan vēlāk vadot pulciņu Iecavas Kultūras namā. Kļūstot par valsts galvenā notāra vietnieku, S. Karelis piestrādāšanu otrajā darba vietā uz laiku atmet. BMW nomaina jaunāks Opel Astra Caravan. Viņam pieder dzīvoklis Iecavā, uzkrājumi deklarācijā tā arī neparādās.

2019. gadā S. Karelis paralēli darbam UR bija Iecavas novada domes pašvaldības deputāts. Valdījumā parādās 2017. gada Citroen C4 Picasso un parādsaistības atbilstoši jaunas mašīnas iegādei. Alga izaugusi līdz 34 tūkstošiem eiro gadā. Vēl aizvien S. Kareļa deklarācijās neparādās uzkrājumi. Tur neizdodas atrast arī darījumus, kas būtu lielāki par 20 minimālajām mēnešalgām, lai arī automašīnas tiek pirktas un pārdotas, tādēļ jāpieņem, ka tie visi bijuši mazāki darījumi.

Mājienus par to, ka S. Karelis tomēr tērē vairāk, nekā iespējams, 2020. gada 22. septembrī izteica žurnāliste Dana Dravniece Vakara Ziņās, publicējot foto no Kareļu ģimenes ceļojuma uz Islandi 2020. gada janvārī un Abū Dabī, tostarp Dubaiju 2019. gadā. Tāpat žurnāliste sociālajā tīklā Facebook bija atklājusi, ka 2019. gadā visi Kareļi vai daļa šīs ģimenes locekļu pabijuši arī Londonā, Maltā, Spānijā, Sāremā, Grieķijā, Kiprā un tepat Pērnavā, apmeklējot spa. Proti, šis bezkaislīgais mājiens Vakara Ziņās patiesībā ir par to, ka nauda rodas kaut kur no malas, un tam par iemeslu ir paša S. Kareļa deklarācijas.

Proti, acīmredzami, ka pēdējā laikā ir pārdota automašīna, visticamāk, ka no 30 tūkstošu eiro gada algas rodas uzkrājumi, bet tie nav uzrādīti deklarācijā, un šo sīko neprecizitāšu dēļ rodas iespaids, ka amatpersonai ir nelegāli ieņēmumi. Pēc Dienas Biznesa aplēsēm, S. Karelis spēja apmaksāt ceļojumus un ģimenes izklaides kā vienīgais ģimenes pelnītājs, tomēr ir bijis nedaudz izklaidīgs finanšu uzskaitē, un 2018. gada deklarācijā vajadzēja parādīties naudas uzkrājumiem no automašīnas pārdošanas, kas vēlāk tiek tērēti ceļojumiem.

Tā mācība, ko Dienas Bizness saskata S. Kareļa karjerā un dokumentu kārtošanā, drīzāk ir ņemama vērā tālākās profesionālās darbības aplūkošanā, nekā mistiskās aizdomās. Proti, ja paša deklarāciju aizpildīšana, kas ir likuma prasība, iespējams, ir mazliet nepilnīga, tad kāda ir attieksme pret kārtību, veidojot dokumentus un uzskaiti Uzņēmumu reģistrā? Tad vēl startēšana politikā! Latvijas Republikas likumdošana neliedza S. Karelim būt Iecavas novada domes deputātam, tomēr tik augsta līmeņa amatpersonai savā dzīvē vajadzētu spēt nošķirt politisko varu no izpildvaras, lai arī pašvaldības ir zemāka līmeņa politiskā vara un tieši neizdod regulējumus UR.

Tas ir ētiskais princips demokrātiskā valstī, kuru vēl aizvien Latvijā ļauj pārkāpt, bet tajā pašā laikā vairums augstāko amatpersonu saprot būtisko robežšķirtni, uzsverot, ka šeit vērā netiek ņemti skolu direktori vai bērnudārzu vadītājas. Runa ir par otrās amatpersonas lietu sapratni pašā varas struktūrā, un tā ir bijusi greiza. Proti, neviens nepārmestu, ja S. Karelis piepelnītos apsardzē vai vadītu pulciņu kultūras namā, bet pašvaldības deputāts ir politiķis, likumdevējs, nevis likumu izpildītājs.

Kurš vada UR, un kāds ir iznākums?

Visnotaļ detalizētu izpēti par to, kurš ir UR patiesais vadītājs, veicis medijs NRA.lv, 2020. gada 15. septembrī publicējot pētījumu, kura galvenais secinājums ir, ka UR juridiskā vadītāja ir galvenā valsts notāre Guna Paidere, tomēr faktiskais vadītājs ir viņas vienīgais vietnieks Sandis Karelis. Secinājumu pamatā ir nevis kaut kādi anonīmi ziņojumi vai attālas norādes, bet gan valdībā apstiprināts UR nolikums, kas arī nosaka S. Kareļa reālās iespējas, proti, viņa pakļautībā ir Juridiskā nodaļa un Kontroles nodaļa – 21 atslēgas darbinieks. Turklāt pēc reglamenta S. Karelis dod priekšlikumus un uzdevumus Funkciju izpildes departamentam, kas lemj par iesniegtajiem dokumentiem. Tāpat ar reglamenta 13.3 punktu noteikts, ka tieši vietnieks “veido un īsteno reģistra politiku juridiskajos jautājumos, kā arī nodrošina iekšējās kontroles sistēmu izveidi un darbību šajā jomā”.

Īsāk, G. Paiderei paliek pavisam vispārīgas lietas – veikt pārvaldes iestādes vadītāja funkcijas, veidot UR iekšējo organizatorisko struktūru un nodrošināt UR darbības tiesiskumu. Kā blakusefekta piemēru šādai vietnieka ietekmei NRA min SIA Venttrans Riga piemēru, par ko sīkāk var lasīt NRA.lv. Tomēr netrūkst arī citu piemēru, par kuriem rakstījuši praktiski visi Latvijas mediji, piemēram, Olainfarm lieta, kur S. Karelis ir lēmis par līdzmantinieču iesniegumu. Visa šī lieta ar uzņēmumu padomju un valžu reģistrācijām, pārreģistrācijām, akciju pārdošanas mēģinājumiem, kas pēdējā brīdī apturēti, tiesāšanos, maldīšanos trīs mantinieku tiesībās, kā dēļ tika sasauktas divas UR Konsultatīvās padomes sēdes, ir īsts mudžeklis, kur kopumā ir grūti atrast konkrētus vaininiekus, neriskējot ar tiesvedību.

Par Konsultatīvās padomes sēdēm Dienas Biznesā rakstīts vairākkārt, tostarp 2019. gada 27. martā. Pat no jurisprudences ļoti tālu stāvošam cilvēkam top skaidrs, ka visa Olainfarm lieta izskatītos vienkāršāk, ja ar UR darbību viss būtu kārtībā. S. Karelis vada Konsultatīvās padomes sēdes, tās protokolē viņa pakļautībā esoši juristi, UR seko padomes norādēm, un seko Augstākās tiesas spriedums ar norādi, ka UR un Konsultatīvā padome likumu piemērojusi nepareizi.

Uzņēmēji sūdzas bieži, pārmetumi atkārtojas

Uzņēmēju piezīmes par UR ir neglaimojošas, proti, ir tik daudz un dažādu veidu, kā UR var sagandēt uzņēmēja ikdienu, ka visus uzskaitīt būtu grūti. Dienas Bizness no gada uz gadu fiksē uzņēmēju pārmetumus, bet izskatās, ka situācija mainās pārāk lēni vai nemainās nemaz. Piemēram, uzņēmējs Viesturs Tamužs 2020. gadā pauž: “Bija pieredze, kura rediģēja manu sapratni par Uzņēmumu reģistru un par manu uzņēmumu drošību krasi negatīvā virzienā!” Proti, UR reģistrēja – izdarīja ierakstu, un tas kļuva redzams SIA Lursoft un SIA Firmas LV sistēmās. “Pēc tam šo ierakstu Uzņēmumu reģistrs dzēsa un izlikās, ka tāda vispār nav bijis,” tā V. Tamužs.

Viņaprāt, šis gadījums parāda, ka šādā veidā var dzēst jebkuru elektronisko ierakstu Uzņēmumu reģistrā. Ir bijuši vēl skarbāki brīdinājumi par to, ka uzņēmumu var vienkārši nozagt, ja vien uzņēmējs nepasūta maksas pakalpojumu Lursoft par ikdienas izmaiņām dalībnieku sastāvā. Par to ir atsevišķs stāsts 2018. gadā. “2018. gada 15. jūnija rītā izrādījās, ka SIA NULE 11, atbilstoši Lursoft datiem, vairs nav SIA AM Birojs vairākuma daļu īpašnieks, izrādījās, ka tas vispār nav šīs sabiedrības dalībnieks. Tikai pateicoties tam, ka pasūtām Lursoft pakalpojumu un tiekam brīdināti par jebkādām izmaiņām uzņēmuma dalībnieku sarakstā, mēs pamanījām UR pieļauto kļūdu un spējām to laikā novērst,” Dienas Biznesam 2018. gada 19. decembrī atklāja SIA AM Birojs jurists Māris Krūze.

Neieslīgstot Olainfarm sāgas dalībnieku izteikumos par UR, jo to ir daudz, var secināt, ka daļa vainas par šī uzņēmuma maldīšanos trīs mantiniecēs būtu jāuzņemas institūcijai un, iespējams, konkrēti S. Karelim.

Visbeidzot seko stāsts par izmaiņām UR likumā, kas paredzēja, no vienas puses, bezmaksas pieeju UR vairākiem atlasītiem datiem, no otras puses, padarīja neiespējamu to iegūšanu. 2020. gadā diskusijas bija par daudziem publiski izskanējušajiem strīdīgiem UR lēmumiem. Proti, bija gan atteikumi apturēt uzņēmuma dalībnieku vai akcionāru sapulču lēmumu reģistrāciju, bija lēmumi, kas noteica informācijas izsniegšanu vai arī otrādi – neizsniegšanu. 2020. gads noslēdzās ar kārtējo vilšanos, kad vairāki juristu kantori Rīgā klientu – uzņēmēju – vārdā turpināja kritizēt reģistra darba efektivitāti, patiesā labuma guvēju reģistrācijas kārtību un citas lietas. Visbeidzot pērnajā gadā ievērības cienīgs ir fakts, ko apraksta medijs Pietiek 23. augustā, kur stāsta sāls ir S. Kareļa lēmums “bēdīgi slavenās Vecrīgas viesnīcas lietā”.

Rakstā norādīts uz anonīma eksperta no Ukrainas izmantošanu. Runa ir par 12 miljonu vērtu komercķīlu, un sabiedrībai pat nav zināms, kas ir šis eksperts ar iniciāļiem G. M. Vēl vairāk, 30. augustā Pietiek ir saņēmis atbildi, kurā teikts, ka informācija par ekspertu ir ar ierobežotu pieejamību, ko noteicis UR. Jau 2021. gada sākumā Dienas Bizness publicēja Sorainen Latvijas biroja vadošās partneres, zvērinātas advokātes Evas Berlaus viedokli par PLG reģistrāciju, kura ievadā viņa saka: “Runāju par šo tēmu ik gadu, un tā nenoveco. Ja banku sektorā ir sākusies nopietna diskusija par to, ka AML prasības un izmeklējošo dienestu darbības ir jāapspriež un, iespējams, ir nepieciešama kāda konstruktīvāka pieeja, tad Uzņēmumu reģistra gadījumā, kur jāreģistrē patiesā labuma guvēji (PLG), pilnīgi nekas nav mainījies trīs gadus.”

Līdztekus E. Berlaus viedoklim publicējām arī UR vadītājas G. Paideres atbildi uz pārmetumiem, tomēr zemteksts visā stāstā ir, ka UR patiesībā vada S. Karelis un juridiskā vadītāja vien publiski atbild par vietnieka neizdarībām.

Mentors un politiskā ietekme

Lai arī ir norādes par neizdarībām, par kurām tieši ir atbildīgs S. Karelis, un šāda prakse turpinās gadiem, viņš turpina pildīt tieši UR galvenā notāra vietnieka amatu, un līdz šim nav bijušas pat diskusijas par to, ka šim ierēdnim būtu vajadzīga rotācija uz kādu citu iestādi, proti, ka viņš ir aizsēdējies vienā vietā, lai arī ieņemamais amats ir pietiekami augsts, lai par šādu lietu runātu. Kādēļ tā? Iespējams, saknes ir meklējamas laikā, kad S. Karelis piedzīvoja paaugstinājumu, un tas sakrīt ar brīdi, kad Gaidis Bērziņš atkārtoti kļuva par tieslietu ministru.

Uzņēmumu reģistrs ir Tieslietu ministrijas pakļautības iestāde, un, ja vien ministrs būtu bijis ar pietiekamu ietekmi, tad būtu varējis iespaidot procesu. Par iespēju, ka tieši G. Bērziņš ir S. Kareļa mentors vai aizstāvis politiskajā vidē, liecina kāds cits fakts, ko pētījis TV3 raidījums Nekā personīga. Proti, 2020. gada 8. martā raidījums sākas: “Ar bijušo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu saistīts uzņēmums saņēmis maksājumu it kā par sniegtām konsultācijām Olainfarm mantinieču lietā. Bērziņš, būdams Uzņēmumu reģistra Konsultatīvajā padomē, palīdzēja panākt vajadzīgo rezultātu.”

Starp citu, rakstot par Konsultatīvās padomes lēmumiem, Dienas Bizness lūdza arī G. Bērziņa skaidrojumus, kuros viņš krasi norobežojās no konkrētības, lai lēmumi netiktu saistīti ar Olainfarm lietu, tomēr visiem aptaujātajiem juristiem bija skaidrs viedoklis, ka padomes sēdes tiek sasauktas tieši šī iemesla dēļ. Jau izklāstījām, ka S. Karelis stāv aiz neskaitāmiem reģistrācijas lēmumiem tieši Olainfarm lietā un Konsultatīvās padomes lēmumu izmantošanas iznākuma Augstākajā tiesā.

Viss kopumā norāda uz to, ka S. Kareļa politiskā aizmugure ir Latvijas stabilākās un vecākās varas partijas Nacionālā apvienība Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš, turklāt, iespējams, tieši šis jurists ar ilggadējo pieredzi ir viens no labākajiem S. Kareļa padomdevējiem. Vismaz oficiāli viņš ir UR konsultatīvajā padomē, un abi tā vai citādi ir saistīti ar lēmumiem pēdējo gadu skandalozākajā lietā. Vai var pārmest, ka kāds jurists ar lielu ietekmi politikā ik pa laikam pamāca Uzņēmuma reģistra ietekmīgāko vīru? Ja Olainfarm gadījumā būtu jārunā ar juristiem, vai viņi šeit saskata riskus un kādus, tad, raugoties politiskās skatuves virzienā, riski ir acīmredzami, jo UR nodarbojas arī ar politisko partiju reģistrāciju, biedrību un kustību reģistrāciju.

Savukārt no savlaicīgas reģistrācijas ir atkarīgs tas, vai partija varēs piedalīties vēlēšanās, vai saņems valsts atbalstu politiskai partijai korektas pārreģistrācijas gadījumā un kuras personas būs atbalsta saņēmēji. Par piemēru var ņemt savulaik nevēlamo un šobrīd jau izjukušo Artusa Kaimiņa partiju Kam pieder valsts, kur ir pietiekami daudz piemēru paraugiem, lai spriestu, vai viss šajā jomā ir labi. 2022. gada 1. oktobrī notiks 14. Saeimas vēlēšanas, kas nozīmē, ka jaunu partiju reģistrācija, lai piedalītos šajās vēlēšanās, vairs nav iespējama. Visticamāk, par to, vai visi ir paspējuši laikā reģistrēties, uzzināsim tuvākajā laikā, kā arī par to, vai S. Karelis vai viņa padotie mēģinājuši ietekmēt politisko procesu, kādu no reģistrācijām atsakot vai kavējot.

Epilogs

Šīs ietekmīgās otrās personas stāsts neapšaubāmi liecina par to, ka S. Karelis ir ieguvis pietiekamu profesionalitāti, pieredzi un rūdījumu, lai būtu kas vairāk nekā vietnieks iestādē. Iespējams, ka ir laiks dodies lielajā politikā un pēc gada startēt vēlēšanās, jo politiķa pieredze Iecavā jau ir. Iespējams, ka jāpiesakās pašam vadīt kādu valsts iestādi, uzņemoties pilnu atbildību par sekām, kas iestājas pēc iestādes lēmuma, vienlaikus dodot iespēju kādam citam mainīt kārtību UR, kas jau 10 gadus šķiet pierasta un nemainīga.

Tēma par ierēdņu rotāciju īpaši kļuva aktuāla 2016. gadā, kad arī notika rotācijas atsevišķās valsts iestādēs. Civildienesta likums nosaka ierēdņa tiesības uz pastāvīgu civildienestu, nevis uz pastāvīgu amatu vienā un tajā pašā iestādē neierobežoti ilgu laiku, un to likumdevējs ne velti ir paredzējis, jo valsts interese kopumā ir ne tikai tiesiskuma un kārtības saglabāšana, bet arī tēla un reputācijas jautājums. Pēc noklusējuma, tieši labas reputācijas vārdā iestāžu vadītāji ik četrus gadus iet uz konkursiem, daudzām pirmajām personām ir noteikts kalpošanas ilguma limits, un tieši tādēļ ir jautājums, kādēļ rotāciju nepiedzīvo amatpersona, kas pēc iestādes reglamenta ir apveltīta ar lielāku varu nekā tās vadītājs, kas ienācis konkursa kārtībā.

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Neviena Valsts prezidenta kandidāta finanšu iespējas nav ne tuvu līdzīgas kā esošā prezidenta Andra Bērziņa deklarācijā norādītājām, trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Valsts prezidenta amata kandidāts Mārtiņš Bondars Latvijas Reģionu apvienībai pērn ziedojis savus gada ienākumus. Faktiski vienīgie M. Bondara pērnā gada ienākumi ir pēc ievēlēšanas Saeimā saņemtā alga teju 4,3 tūkst. eiro apmērā, izriet no viņa amatpersonas deklarācijas. Tikmēr savam politiskajam spēkam pērn vairākos ziedojumos viņš atvēlējis 4,8 tūkst. eiro, izriet no KNAB informācijas. Arī kompānijas, kur deputātam pieder kapitāldaļas 2,6 tūkst. eiro vērtībā, pērn nav bijušas finansiāli veiksmīgas, secināms no Lursoft. Proti, konsultāciju uzņēmums SIA PBK saimniecisko darbību nav veicis, slīgstot vairāk nekā 36 tūkst. eiro zaudējumos. Arī SIA Harijs Bondars situācija ir līdzīga, tikai zaudējumi pērn bijuši mazāki – 5,1 tūkst. eiro. Jāpiebilst, ka viņa profesionālā darbība, gan ne attiecībā uz šiem uzņēmumiem, bija saistījusi VID interesi, bet neskaidrības esot novērstas, ziņo LETA. DB jau iepriekš ziņojis, ka ziedojumus politiskiem spēkiem drīkst veikt no ienākumiem, kuri gūti tajā pašā kalendārajā gadā vai iepriekšējos divos kalendārajos gados. M. Bondars pēc ilgāka laika privātā biznesā par valsts amatpersonu kļuva tikai pērnruden, tādēļ par viņa pēdējo gadu ienākumiem oficiāla informācija nav gūstama.

Lielākā daļa pasaules centrālo banku šobrīd diezgan straujiem soļiem paaugstina procentu likmes – sešu mēnešu Euribor likme sasniegusi jau teju 3% atzīmi. Tas būtiski ietekmē kreditēšanu, bez kuras savukārt nav iedomājams nekustamā īpašuma tirgus.

Augstas procentu likmes gan esam piedzīvojuši arī iepriekš, tomēr šoreiz situācija no 2007. gadā pieredzētās būtiski atšķiras. Atšķirīgi ir gan inflācijas iemesli, gan NĪ tirgus piedāvājuma un pieprasījuma attiecības, būvniecības izmaksu prognozes un potenciālo pircēju maksātspēja.

Šī krīze atšķiras no iepriekšējās

Tie, kuri nekustamo īpašumu iegādājās ap 2007.–2008. gadu, droši vien diezgan labi atceras, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) tajā laikā regulāri un mērķtiecīgi pa 0,25% solim paaugstināja bāzes procentu likmi, kas tieši ietekmē Euribor, līdz tā 2007. gada otrajā pusē un 2008. gada sākumā sasniedza rekordaugsto 4% robežu. Tas tika darīts, lai bremzētu pārkarsušo un pārkreditēto ekonomiku, samazinātu pieprasījumu un augsto inflāciju. Valstī aizsākās ekonomiskā lejupslīde, kuras rezultātā ievērojami pieauga bezdarba līmenis, 2009. gadā sasniedzot pat 18%. Inflācijai, kuru piedzīvojam šobrīd, ir citi iemesli.

Vairāk nekā 66% Latvijas iedzīvotājiem, pamatienākumu zaudēšanas gadījumā, draud palikšana bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, secināts SEB bankas veiktajā aptaujā.

Lielai daļai (39%) nav nekādu uzkrājumu, ko izmantot, zaudējot darbu, bet 17% aptaujāto līdzekļu pietiks ne vairāk kā mēnesim.

SEB bankas aptauja visās trīs Baltijas valstīs tika veikta ar mērķi noskaidrot, cik finansiāli aizsargāti jūtas iedzīvotāji. Aptaujas rezultāti liecina, ka visdrošāk jūtas Igaunijas iedzīvotāji – 45% respondentu atbildējuši, ka ir apmierināti ar pašreizējo finanšu situāciju, ņemot vērā ienākumus, izdevumus un parādsaistības. Lietuvā apmierinātību pauduši 24% aptaujāto, savukārt vismazāk apmierināto ar pašreizējo situāciju ir Latvijā – vien 22% iedzīvotāju. Turklāt Latvijā ir visvairāk iedzīvotāju, kas ir neapmierināti ar pašreizējo situāciju – 46%, kamēr Lietuvā tā jūtas 37%, bet Igaunijā - 27%.

Pēdējo 12 mēnešu laikā uzkrājumu apjoms audzis trešdaļai Latvijas iedzīvotāju, tomēr vien 3% aptaujāto uzkrātā naudas summa palielinājusies būtiski, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā aptauja. Kopumā, lai gan lielākajai daļai mājsaimniecību ir izveidoti uzkrājumi, vairumā gadījumu tie ir nelieli un nodrošinātu iztiku ne ilgāk kā vienu mēnesi.

Saskaņā ar aptaujas datiem uzkrājumus veido 78% Latvijas iedzīvotāju. Liela daļa (42%) atzinuši, ka iekrātās naudas apjoms ļautu segt ikdienas izdevumus labākajā gadījumā vienu mēnesi. Ilgākam laika periodam, proti, aptuveni 3 mēnešiem, uzkrājumu pietiktu vien 16% aptaujāto. Tiesa, pozitīvi vērtējams fakts, ka piektajai daļai (20%) to būtu gana, lai iztiktu pusgadu vai pat ilgāk. Tajā pašā laikā teju tikpat lielai daļai Latvijas mājsaimniecību (22%) uzkrājumu nav vispār.

«Lai gan pēdējā gada laikā Latvijā piedzīvota ekonomiskā izaugsme un kopējais atalgojuma līmenis audzis, jāņem vērā arī cenu līmeņa pieaugums, kas atstājis ietekmi uz naudas faktisko vērtību. Pēc statistikas datiem redzams, ka pieaugums ienākumu pusē bijis straujāks par izmaksu kāpumu, nodrošinot mājsaimniecību kopējās pirktspējas palielināšanos. Samaksājot «inflācijas nodevas», iedzīvotāju atlikums maciņā ir pozitīvs – vairāk varam atļauties iztērēt un arīdzan atlicināt uzkrājumiem. Kamēr daļai Latvijas iedzīvotāju ikmēneša ienākumu līmenis ir zems un uzkrājumu veidošana gluži objektīvu iemeslu dēļ nav prioritāte, citiem joprojām nav izveidojies paradums uzkrāt – tā vietā brīvie līdzekļi tiek novirzīti dzīves vides labiekārtošanai, ceļošanai vai dažādu statusa lietu iegādei,» norāda Swedbank Finanšu institūta eksperte Evija Kropa.

Uzkrājumu veidošanas kultūra Latvijā joprojām ir ļoti mazattīstīta. Šobrīd Latvijas iedzīvotāju uzkrājumi dzīvības apdrošināšanas produktos kopumā veido 400 miljonus eiro (kopā ar juridisko personu iemaksām), kas ir vien 11% no pensiju otrajā līmenī uzkrātajiem vairāk nekā 3 miljardiem eiro, un katru gadu uzkrājumi pieaug par mazāk nekā 10%.

2017. gadā SEB banka veica iedzīvotāju aptauju ar mērķi noskaidrot, cik finansiāli aizsargāti viņi jūtas. Secinājumi nebija iepriecinoši – 39% aptaujāto atzina, ka viņiem vispār nav nekādu uzkrājumu, bet 17% cilvēku uzkrājumu pietiktu ne vairāk kā mēnesim. Šajā situācijā iespēja saņemt nodokļu atvieglojumus noteikti ir būtiska papildu motivācija iedzīvotājiem veidot uzkrājumus. Ja būs iespēja saņemt nodokļu atvieglojumus par ieguldījumiem jebkurā Latvijā reģistrētā ieguldījumu fondā, ja ieguldītājs slēdz līgumu par ieguldījumu veikšanu vismaz 10 gadu garumā, arī tā būs laba motivācija uzkrājumu veidošanai.

Valstij kopā ar darba devējiem un finanšu sektoru ir nopietni jāstrādā, lai iedzīvotājos attīstītu uzkrājumu veidošanas kultūru. Šobrīd SEB Dzīvības apdrošināšana aktīvi skaidro iedzīvotājiem, kāpēc nepieciešams veidot uzkrājumus un kādas ir to iespējas. Skaidrs, ka lielāks ienesīgums uzkrājumiem saistīts ar lielāku risku, tāpēc sarunās par uzkrājumu veidošanu nav vietu liekām spekulācijām un demagoģijai, ar ko nodarbojas daži tirgus spēlētāji, bet svarīga ir jēgpilna konsultācija, ko mūsu darbinieki nodrošina klientiem.

Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju pandēmijas laikā sapratuši, ka ikdienā iespējams dzīvot taupīgāk un aktīvāk būtu jāveido regulāri uzkrājumi, noskaidrots "Luminor" bankas veiktajā aptaujā.

"Covid-19 dēļ noteiktie ierobežojumi un to ietekme uz ekonomisko situāciju daudziem licis pārdomāt savus ikdienas paradumus, tostarp tēriņus. Aptaujas rezultāti ļauj secināt, ka cilvēki ir iemācījušies dzīvot taupīgāk un vairāk uzmanības veltīt uzkrājumiem – 34% respondentu atzina, ka ikdienā var tērēt mazāk naudas, un 35% norādīja, ka aktīvāk jāveido uzkrājumi. Šīs divas atziņas iet roku rokā – samazinot, iespējams, liekus ikdienas tēriņus, ikviens var ietaupīt līdzekļus, lai iekrātu "drošības spilvenam", kas palīdzēs justies drošāk un vieglāk pārdzīvot neparedzētas situācijas. Regulāros uzkrājumus visvieglāk sākt veidot, izmantojot vienkāršu norēķinu kontu, kur ik mēnesi pārskaitīt kaut nelielu summu," komentē "Luminor" eksperte Jekaterina Ziniča.

Nelegālie ienākumi jeb aplokšņu algas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā iedzīvotāju vidējā vecuma pensija joprojām ir teju trīs reizes mazāka nekā pārtikušajās Eiropas valstīs.

Vienlaikus pensiju uzkrāšanā vērojamas pozitīvas tendences - pērn iedzīvotāji daudz aktīvāk pieteicās mūža pensijas apdrošināšanai, šim mērķim otrajā pensiju līmenī novirzot teju uz pusi jeb par 44,1% vairāk naudas nekā 2019. gadā. Pērn pieauguši arī iedzīvotāju ilgtermiņa uzkrājumi apdrošināšanas sabiedrībās, kurus pamatā izmanto vecuma pensijām.

Pensijas vecums 70 gados

Vairumā attīstīto valstu cilvēki dzīvo un saņem pensijas arvien ilgāk, tāpēc valdības paaugstina pensionēšanās vecumu, reformē pensiju sistēmas, lai padarītu pensijas mazāk dāsnas. Kāda ir situācija Latvijā – ar ko jārēķinās, domājot par vecumdienu nodrošinājumu tiem, kas šobrīd ir ekonomiski aktīvi vai nesen sākuši darba gaitas?

Līdz ar ekonomikas augšupeju, uzlabojusies arī Latvijas iedzīvotāju finanšu rezerve, liecina Swedbank apkopotie dati.

Teju piektdaļai (17%) ir izdevies izveidot uzkrājumu trīs un vairāk algu apmērā (par 2% punktiem vairāk nekā pērn), savukārt katram desmitajam tas ir vienas līdz trīs algu robežās. Savukārt nekādu iekrājumu nav salīdzinoši nelielai sabiedrības daļai – 7%.

Pārējā iedzīvotāju daļa, aptuveni divas trešdaļas sabiedrības jeb 67% atzīst, ka viņu uzkrājums vērtējams apmēram vienas vidējās mēnešalgas apmērā. To, ka kopumā uzkrājumu veidošanas disciplīna pamazām uzlabojas, apstiprina arī paši iedzīvotāji. 53% aptaujāto norāda, ka veido uzkrājumus dažādiem mērķiem, turklāt pēdējo divu gadu laikā piektdaļa (19%) ir spējusi uzkrājumiem novirzīt vairāk naudas, nekā līdz šim, savukārt trešdaļa (34%) līdzšinējā apmērā.

Pandēmijas laikā uzkrātā investēšanai arvien vairāk pievērsušies arī tie, kas līdz šim to nedarīja – paplašinājies mazo investoru loks, liecina bankas Citadele meitas sabiedrības CBL Asset Management dati par 2021. gadu.

Proti, ieguldīt finanšu aktīvos sākusi arvien plašāka sabiedrības daļa pretēji līdz šim novērotajam, kad uzkrājumi un investīcijas koncentrējās galvenokārt nelielas daļas turīgāko iedzīvotāju rokās.

Privātpersonu iekrājumu tendencei pozitīvi attīstoties jau vairāk nekā desmit gadus, arī 2021. gads nav bijis izņēmums – Citadeles klientu uzkrājumos arī pērn fiksēts pieaugums 15 % apmērā, un vidējie uzkrājumi pārsniedz 4000 eiro, taču arvien plašāka sabiedrības daļa lielākus uzkrājumus sākuši veidot ieguldījumos, kas saistīti ar finanšu tirgiem.

2021. gada pirmajos 11 mēnešos par 14 % pieaudzis kopējais iekrājumu apjoms tādos finanšu tirgus instrumentos kā pensiju 3. līmenī, uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā, kā arī ieguldījumos akcijās, obligācijās un ieguldījumu fondos.

Pensiju 2.līmenis kļuvis aizvien nozīmīgāks - sistēmā iemaksāti teju 2,3 miljardi eiro un tas sistēmas darbības laikā nopelnījis vairāk nekā 400 miljonus eiro, preses konferencē par pensiju sistēmu sacīja AS Swedbank Ieguldījumu pārvaldes sabiedrība vadītājs Pēteris Stepiņš.

Novembra beigās uzkrājumi bija 2,7 miljardi eiro un šogad visdrīzāk pārsniegs 3 miljardus eiro,

Viņš uzsvēra, ka bieži vien izskan izteikumi, ka pensiju 2.līmenis nespēj atpelnīt inflāciju, taču tā īsti nav patiesība. Ja 2.līmeņa iemaksas nepārspētu inflāciju, tad uzkrājumi nebūtu sasnieguši pat 2,5 miljardus eiiro.

Eksperts uzsvēra, ka pensiju 2.līmeņa līdzekļi ir katra cilvēka reāli uzkrājumi, un tas nav virtuāls ieraksts kādā ministrijas mapē, kā 1.līmeņa pensija, tas ir aprēķināts uzkrājums uz papīra, reāla nauda, kas funkcionē ekonomikā.

Viņš gan atzina, ka inflācija sistēmai radīja problēmas pirmskrīzes laikā, kas buma laikā sasniedza pat 18% gadā. Tik daudz nespēj nopelnīt teju neviens pensiju pārvaldnieks, taču sistēma atkal atguvās pēckrīzes periodā, kad sistēmā turpināja veikt iemaksas un pensiju 2.līmenis sāka apsteigt inflāciju.

Bijušā politiķa un publiskajā telpā par oligarhu dēvētā ekspremjera Andra Šķēles gada laikā pēc deputāta pilnvaru nolikšanas izsniegtie aizdevumi saglabājušies 2010.gada līmenī, sasniedzot 18,69 miljonus latu.

Par to liecina viņa valsts amatpersonas deklarācija, kura iesniegta par pirmo gadu pēc Saeimas deputāta amata pienākumu pildīšanas izbeigšanas - no 2011.gada 17.oktobra līdz 2012.gada 16.oktobrim.

Šķēle aizdevumus izsniedzis latos, eiro un ASV dolāros.

Minētajā periodā viņš veicis darījumus par vairākiem simtiem tūkstošu latu, tajā skaitā vekseļa prasījuma cesiju.

Savukārt bijušā politiķa bezskaidras naudas uzkrājumi veido 301 546 latus, un bijušajai amatpersonai ir arī 65 545 latus lieli skaidrās naudas uzkrājumi.

Saskaņā ar likumu deklarācijā ir jānorāda tie darījumi, naudas uzkrājumi un aizdevumi, kuru summa pārsniedz 20 Ministru kabineta noteiktās minimālās mēnešalgas.

Stabilā situācija Latvijas tautsaimniecībā jau astoto gadu nodrošina iekšzemes noguldījumu kāpumu.

Izteiktāka bijusi darba algu kāpuma un bezdarba krituma veicinātā mājsaimniecību noguldījumu palielināšanās, kamēr uzņēmumu noguldījumi bijuši svārstīgāki un atsevišķos gados arī sarukuši, uzņēmējiem uzkrājumus izmantojot importa un investīciju darījumos.

Noguldījumu ienesīgums ir zems, iedzīvotāji un uzņēmēji meklē ienesīgākas līdzekļu izvietošanas iespējas, tamdēļ lielākā daļa noguldījumu koncentrējas likvīdajā pieprasījuma noguldījumu segmentā. Rūkot ārvalstu klientu noguldījumiem un turpinoties mātesbanku finansējuma samazinājumam, augošie iekšzemes noguldījumi kļuvuši par galveno banku finanšu resursu avotu – 2018. gada nogalē iekšzemes noguldījumu atlikums pārsniedza banku iekšzemes kredītportfeļa lielumu.

Bijušā Rīgas brīvostas pārvaldnieka Leonīda Loginova uzkrājumi aprīļa beigās veidoja kopumā 279 820 eiro, bet viņa vietnieks Aigars Pečaks pērnā gada nogalē bija uzkrājis kopumā 352 132 eiro, liecina pēdējās amatpersonu iesniegtās deklarācijas.

Tiesa liek Loginovam un Pečakam atmaksāt nelikumīgi iztērētos līdzekļus vairāk nekā 850 000 eiro apmērā

Loginova deklarācija, pārtraucot pildīt Rīgas brīvostas pārvaldes uzņēmuma Rīgas brīvostas flote valdes locekļa pienākumus šogad 24.aprīlī, liecina, ka bezskaidrā naudā viņš bija uzkrājis 243 872 eiro un 17 237 ASV dolārus (14 398 eiro) bankās Latvijā un Spānijā, savukārt skaidrā naudā - 21 550 eiro.

Pēc aģentūras LETA aprēķiniem, kopējie Loginova uzkrājumi izteikti eiro valūtā 24.aprīlī veidoja 279 820 eiro.

Kopš 2020. gada, kad pasaulē sāka plosīties Covid-19 pandēmija, pārmaiņas ikviens no mums izjutis visdažādākajās dzīves jomās, un darba vide daudziem nav izņēmums.

Pandēmija cita starpā mudināja pievērst lielāku uzmanību darba un atpūtas līdzsvaram, rūpēties ne tikai par fizisko, bet arī emocionālo veselību, un uz šo abu elementu līdzsvaru sāka tiekties arvien vairāk uzņēmumu arī Latvijā. Šobrīd skaidri redzam, ka darbinieki kļūst prasīgāki pret dažādiem motivācijas instrumentiem jeb tā sauktajiem “labumu groziem” un sagaida ne tikai tūlītējus ieguvumus, bet arī ilgtermiņa risinājumus.

Lai gan darbinieku veselības apdrošināšana joprojām ir viens no populārākajiem papildu labumiem, gan mazie, gan lielie uzņēmumi nereti izvēlas darbiniekiem veidot arī ilgtermiņa uzkrājumus pensiju 3. līmenī vai dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu. Diezgan bieži darba devēji pašiem darbiniekiem dod iespēju izvēlēties, kurā no abiem krāšanas instrumentiem viņi vēlas novirzīt savu naudu.

Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba alga Latvijā palielinājās par 6,9 % salīdzinājumā ar 2021. gada 1. ceturksni un sasniedza 1297 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija.

Tas ir lēnākais algu kāpums Latvijā pēdējā pusotra gada laikā, un iedzīvotāju ienākumi šogad noteikti augs lēnāk nekā cenas, norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš. Šī gada pirmajā ceturksnī algas Latvijā ir augušas arī lēnāk nekā Lietuvā un Igaunijā, taču algu pieaugums ir svārstīgs un pērn Latvijā algas auga straujā nekā kaimiņos. Savukārt kopš 2015. gada darba algas Latvijā ir augušas par 7,5 % gadā un pašreizējais algu kāpums ir ļoti tuvu šim ilgtermiņa vidējam līmenim.

"Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba samaksa augusi gandrīz visās nozarēs, izņemot atsevišķās pakalpojumu nozarēs, kur pilna laika strādājošo skaits ir audzis straujāk nekā kopējais atalgojums, visticamāk, dēļ minimālo obligāto sociālo iemaksu ieviešanas. Vienlaikus vidējās algas statistiku Latvijā turpina ietekmēt arī COVID-19 pandēmija. Ierobežojumu atcelšana ir ļāvusi atkal darboties ēdināšanas, viesnīcu un izklaides nozarēm, un kopš gada sākuma ir būtiski auguši iedzīvotāju tēriņi pakalpojumu nozarēs," akcentē ekonomists.

Neskatoties uz to, ka pandēmijā augusi cilvēku vēlme norēķināties ar kredītkartēm – sevišķi bezkontakta šādām kartēm – arī apgrozībā esošo “skaidro” eiro apmērs pamatīgi kāpis, liecina Eiropas Centrālās bankas (ECB) dati.

Proti, apgrozībā esošo eiro banknošu un monētu apmērs šogad pietuvojies 1,5 triljonu eiro atzīmei. Pirms pandēmijas šis apmērs bija tuvāk 1,25 triljoniem eiro. Kopumā skaidru eiro apjoms apgrozībā 2020. gadā pieaudzis par 11%, kas ir visai daudz.

Pamatā šis fenomens tiek skaidrots ar diviem faktoriem. Viens ir tas, ka pēc eiro liels pieprasījums saglabājies no reģioniem, kas nav eirozonas sastāvā. Tāpat paši vecā kontinenta iedzīvotāji tieši skaidro naudu mīl izmantot, lai uzglabātu savu bagātību. Tiek norādīts, ka reāliem maksājumiem no šīs skaidrās naudas eirozonā tiek izmantota vien aptuveni piektā daļa. Pētījumi liecina, ka 30%līdz 50% šādu eiro tiek izmantoti ārpus monetārās savienības, jo daudzos pasaules reģionos iztrūkst uzticama maksājumu infrastruktūra un citi daudzmaz uzticami maksāšanas un vērtības saglabāšanas instrumenti.