Balkānu reģiona valsts Melnkalne ne velti ir viena no vasaras ceļojumu top galamērķiem – kalnu ieskauta un apvīta, tirkīzzilās Adrijas jūras apskalota tā pārsteidz ar iespaidīgiem dabas skatiem, lieliskām pludmalēm, bagātīgu vēstures mantojumu, vietām gluži itālisku auru, austeru fermām, īsāk sakot – dabas varenību un daudzveidību.

Tūrisma sezona Melnkalnē ilgst no aprīļa beigām līdz oktobra sākumam, taču labākais laiks šīs zemes apciemošanai ir vasaras sākums, kad tur viesojos arī es, vai arī septembris – tad gaisa temperatūra ir zem 30 grādiem un var diezgan komfortabli baudīt gan ekskursijas, gan laisku atpūtu pludmalē. Vasaras pilnbriedā gaisa temperatūra sniedzas krietni pāri 32-35 grādiem un atpūta jau var kļūt diezgan izaicinoša.

Uz Melnkalni devos, izmantojot Ukrainas tūrisma operatora Join Up piedāvājumu. Lidojums ar kompāniju airMontenegro no Rīgas līdz Melnkalnei ilgst aptuveni divas stundas un 15 minūtes un, lidmašīnai vēl tikai gatavojoties nosēsties, jau kļūst skaidrs – te būs ko redzēt un baudīt! Valstī ir divas lidostas – Tivatā, kur piezemējos, un Podgoricā. Un šis ceļojuma galamērķis ir piemērots kā laiskas, tā aktīvas atpūtas cienītājiem, jo plašā izvēlē ir gan “viss iekļauts” piedāvājumi saules un jūras baudīšanai pludmalē, gan aktīvu pastaigu maršruti kalnos, vēsturisko objektu ekskursijas, jahtu braucieni u.c.

Pēdējā laikā viena no topa tēmām ir dažādi cenu pieaugumi. Šajā ziņā uz pārējo fona izceļas, piemēram, alumīnijs, kura vērtība Londonas Metālu biržā šogad vien ir palielinājusies par 36% līdz 2754 ASV dolāriem par tonnu.

Alumīnijs šobrīd tādējādi ir visdārgākais vairāk nekā 10 gados, un pandēmijas rēķins tam sāk izskatīties matemātiski visai vienkāršs – tā cena šajā periodā jau ir gandrīz dubultojusies.

Metālu cenai pieaugt palīdz straujā ekonomiku atgūšanās. Tāpat visās pasaules malās uz Covid-19 valdību stimulu fona sasolīti milzīgi infrastruktūra uzlabošanas un izbūves darbi. Tas liek domāt, ka pieprasījums pēc alumīnija būs ļoti spēcīgs, lai gan pārliecība par pietiekamām šī metāla piegādēm jau ir krietni mazāka.

Alumīnijam mūsdienās ir ļoti plašs patēriņš. Tāpat milzīgi metālu kalni nepieciešami daudzviet izsludinātajam ekonomiku zaļināšanas procesam.

Eiropas Savienības jaunā vides politika visbūtiskāk skars zemkopību un transportu; pārejai uz jauno kursu Latvijai atvēlēti 10 miljardi eiro, kas pašlaik ir viena gada valsts budžets, taču tikai aizsargājamo teritoriju palielināšana meža nozarē vien ik gadu samazinās eksporta ienākumus par vismaz 800 milj. eiro, kā arī nodarbinātību nozarē un ar to saistītajās sfērās.

To rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv organizētā diskusija par Eiropas Savienības jauno vides politiku, tās iespējamajiem riskiem un ieguvumiem Latvijas tautsaimniecībai.

Pārkārtošanās notiks daudzu gadu garumā, taču, lai tās rezultātā tiktu sasniegti izvirzītie ES klimata mērķi un vienlaikus tautsaimniecība nepiedzīvotu nepatīkamus pārsteigumus, attiecīgu lēmumu izstrādē jāpiedalās politiķiem, ierēdņiem un konkrētajās nozarēs strādājošajiem uzņēmējiem.

Identificē nozares, kuras jutīs visvairāk

“Pašlaik notiek to nozaru, kuras ietekmēs jaunā ES vides politika, identificēšana. Šajā procesā ir iesaistītas vairākas ministrijas, un tajā arī tiks identificētas tās nozares, kurām būs jāsaņem vislielākais sitiens,” skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs Gatis Zamurs. Viņaprāt, vislielāko pārmaiņu priekšā atrodas transports un zemkopība, kas ir atbildīgas par lielu daļu no siltumnīcu gāzu emisijām. “Tā ir horizontāla pārmaiņa, kura skars visus, izaicinājumu ir daudz, un tos visus nofiksēt nav iespējams. Piemēram, gājām Zaļā kursa virzienā, domājām zaļas domas, bet atnāca Covid-19, un mēs apkraujamies ar plastmasas iepakojumu,” tā G. Zamurs.Viņš atzīst, ka šajā kontekstā ir jāsaprot, cik preces un pakalpojumi maksās. “Visiem pārvadājumiem būs jāizmanto zaļāks transports un arī jābrauc būs mazāk. Preču ražošana lielos attālumos no patērētājiem un to atvešana nozīmē, ka par to ievešanu ES būs jāmaksā, lai nekropļotu konkurenci ar tiem, kuri ražo zaļāk ES,” tā G. Zamurs. Tas nozīmēs CO2 emisijas nodokli preču ievešanai ES. Protams, pašlaik nav zināms, kad tāds tiks ieviests. “Tuvāko gadu laikā sapratīsim, kad un kā tas notiks,” uzsver G. Zamurs.

Lai cilvēks būtu veiksmīgs gan biznesā, gan dzīvē, viņam ir jātic saviem spēkiem un jādara tas, ko viņš patiesi vēlās, domā Oskars Hartmanis, BTA valdes priekšsēdētājs.

Pagājušajā gadā pēc Pasaules hokeja čempionāta Artūrs Irbe teica, ka šoreiz sasniegt tik augstu rezultātu Latvijas izlasei izdevies tāpēc, ka bija uzstādītas augstākas ambīcijas, norāda O.Hartmanis. Veiksmes sajūtai, ambīcijām un mērķiem jābūt ierakstītiem jau zemapziņā, tādā veidā ieliekot spēcīgus pamatus nākotnei, teic BTA valdes priekšsēdētājs, norādot, ka nevajag baidīties arī no kļūdām. Jebkurā ceļā būs gan kalni, gan lejas, taču galvenais ir neapstāties un nepazaudēt mērķi, uzskata O.Hartmanis.

Dzīve maina karjeru

Es uzaugu laikā, kad Latvija vēl bija Padomju Ssavienības sastāvā, taču jau kopš bērnības es vienmēr esmu gribējis strādāt starptautiskā vidē, atminas O.Hartmanis. “Mana pirmā oficiālā darbavieta bija mana tēva restorāns. Tur, vēl mācoties vidusskolā, strādāju par oficiantu. Arī mans pirmais profesionālais sapnis bija saistīts tieši ar darbu apkalpojošajā sfērā – vēlējos būt oficiants-bārmenis organizācijā Intūrists, kas rūpējās par ārzemju tūrismu Padomju Latvijā. Tas man likās ļoti interesanti – būt starp ārzemniekiem, iepazīt citas valūtas un paplašināt savu pasaules redzējumu. Principā varētu teikt, ka šobrīd šis sapnis zināmā mērā ir piepildījies, jo arī apdrošināšana ir apkalpošanas sfēra. Ikdienā nodarbojos ar starptautisko klientu apkalpošanu, taču vairs ne bārā vai restorānā, bet citā līmenī,” stāsta O.Hartmanis, kurš naudu pelnījis arī pārdodot automašīnas.

No 109 tūkstošiem uzņēmumu tikai aptuveni 4500 uzņēmumus kreditē bankas. Lielākā daļa mazo un pat vidējo uzņēmumu nevar saņemt kreditēšanas pakalpojumus bankā, jo neatbilst pēc kaut kādiem kritērijiem, tomēr iespēja ir šos pakalpojumus saņemt nebanku kreditēšanas sektorā. Par to Dienas Bizness izjautāja smeGo Latvia vadītāju Agri Indričevu.

Fragments no intervijas

Par galveno problēmu pēdējo gadu laikā: no vienas puses saka, ka naudas aizdevumiem bankās netrūkst, bet kreditējamu uzņēmumu ir maz, no otras puses uzņēmēji saka, ka kredītus viņiem nedod. Kas par lietu, un kur ir risinājums?

Pirmkārt patiesība šiem diviem apgalvojumiem ir kaut kur pa vidu. Piemēram, bankām Latvijā pirms krīzes bija lielākais kreditēšanas apjoms, ja skatās uz Baltiju kopumā, bet šobrīd ir mazākais. Proti, finanšu sektora kapitālais remonts ir atstājis ietekmi uz banku kreditēšanas paradumiem tieši Latvijā, un tas ir redzams apjomos. Bankas arī atzīst, ka prasības cenšas uzlikt lielākas, nekā prasa valsts vai regulatori, lai lieki neriskētu. Patlaban risks, kādu bankas ir gatavas tolerēt, ir ļoti zems, un tas ir pašsaprotami, ievērojot prasības. Ja runa ir par lielajiem uzņēmumiem, tad mūsu četras lielās bankas savā starpā nopietni konkurē un apkalpo ap 90% no lielo uzņēmumu tirgus, bet, ja runa ir par mazākiem kredītiem, piemēram, 50 tūkstoši vai 100 tūkstoši eiro, tad, būsim godīgi, pēc šāda apjoma kredītiem bankas neraujas. Tas nav banku bizness, tāpēc radās iespēja nebanku biznesam - gan smeGo, gan citiem nozares spēlētājiem. Mūsu uzņēmums nav vienīgais. Mazie un vidējie uzņēmumi ir cita tirgus niša, un tādēļ ir vajadzīga arī cita pieeja. Ja neskaitām banku līzingus, tad Latvijā vien mums ir ap 20 konkurentiem šajā nišā. Vairums ir specializēti, piemēram, nekustamā īpašuma finansētāji vai lauksaimniecības finansētāji, vai tādi, kas piedāvā vienu konkrētu produktu.