Augusta sākumā medijus pāršalca prieka vēsts – ekonomika atgriezusies neredzētos augstumos, iekšzemes kopprodukts pieaudzis pa 10,3% attiecībā pret 2020.gadu, viss lieliski, gluži kā pandēmijas nebūtu bijis.
Taču ekonomika nav tikai skaitļu disciplīna, lielākoties tās analīze balstās spējā redzēt kopainu. Un, ja ņem vērā, ka 2020.gadā pasaule praktiski apstājās pandēmijas dēļ, tad daudz precīzāks situācijas mērījums būtu pret 2019.gadu, un tad dati vairs nemaz nav tik rožaini.
Veicot pavisam vienkāršus aprēķinus un ņemot vērā, ka 2020.gada pavasarī IKP pret 2019.gada pavasari nokritās par 8,9%, reālais tā pieaugums kopš 2019.gada 2.ceturkšņa ir 1,4%. Labāk tāda izaugsme nekā nekāda, taču šampanieti šaut vaļā īsti nav pamata. Drīzāk atviegloti nopūsties, ka par spīti pandēmijai esam daudz maz atgriezušies pirmskrīzes stāvoklī un raudzīt, lai situācija nepasliktinātos. Par turpmāku “gāzi grīdā” izaugsmi šobrīd runāt ir pāragri, ņemot vērā, ka epidemiologi brīdina par jaunu pandēmijas vilni rudenī.
Un šeit, ar laika distanci, parādās vairāki jautājumi par valdības lēmumiem, kas, it kā labu gribot, ekonomikā ielādēja pārāk daudz naudas.
Laika jautājums, kad tas rezultēsies inflācijā, kuru mājsaimniecībām, kam jau tā nāksies pievilkt jostas komunālo maksājumu jauno, lielāko rēķinu dēļ, pārciest varētu kļūt sarežģīti. Kā var redzēt pēc uzņēmumu gada pārskatiem, valsts atbalsts ļoti palīdzējis vairākām nozarēm ne tikai izdzīvot, bet arī turpināt darbu – un nereti bijis arī nevietā. Kā, piemēram, būvniecības nozarei, kura arī pandēmijas laikā bija darbojusies ļoti sekmīgi, tika piešķirts atbalsts 200 miljonu eiro apmērā, veicinot tās vēl ātrāku pārkaršanu.
Par šo vairāk politiski nekā ekonomiski orientēto lēmumu mēs, visticamāk, samaksāsim ilgtermiņā. Vai, piemēram, lauksaimnieki. Lai arī pandēmijas laikā, kad neskaitāmas nozares cīnījās par izdzīvošanu, rudzi un kartupeļi turpināja augt, govis turpināja dot pienu, un cilvēki joprojām pirka pārtiku, tomēr valdība lēma par ārkārtas palīdzību 45,5 miljonu eiro apmērā lauksaimniekiem, kas vienkārši papildināja zemnieku makus.
Nenoliedzami, vairākas ģimenes ārkārtējās situācijas laikā zaudēja pamata ienākumus, tāpēc daudziem iedzīvotājiem vienreizējais 500 eiro bērnu pabalsts nāca īstajā laikā. Tā vietā, lai analizētu mājsaimniecības ar bērniem un to nepieciešamību pēc atbalsta, jo pandēmijas iespaidā pelnītāji ir palikuši bez iztikas līdzekļiem, šo pabalstu saņēma visas ģimenes, kurā aug nepilngadīgi bērni, un kopumā valsts ekonomikā tika iepludināti ap 180 miljoniem eiro. Tāpat vien.
Šo visu varētu uztvert kā mācību stundu ekonomikā vidusskolas pēdējās klasēs, skaidri parādot, kā bez dziļākas analīzes iepludinot naudu tautsaimniecībā, tiek veicināta inflācija. Taču šobrīd vidusskolēnu solos sēžam mēs visi un esam spiesti noraudzīties, kā mazumtirdzniecībā kāpj cenas, kā pieaug pakalpojumu izmaksas un kā ceļas vispārējais dārdzības līmenis. Robežas joprojām nav pilnībā atvērtas, mēs nekādi nezinām, kādas epidemioloģiskas krīzes sagādās nākamais rudens, tāpēc lielākā daļa resursu tiek meklēti uz vietas Latvijā – gan uzņēmumu, gan mājsaimniecību līmenī.
Palielinoties pieprasījumam un arī maksātspējai, neizbēgami kāps cenas. Optimismam nav pamata, arī rudens būs karsts.
