Pēdējā laikā Db ir pastāvīga rubrika cenas apstulbina, kas reizem patiešām pārsteidz. (Mans favorīts bija 60 % cenu kāpums frizieru pakalpojumiem, kas tika skaidrots ar L'Oreal produktu cenu pieaugumu).
Ņemot vērā to, ka manā korporatīvajā blogā (tas ir šeit) asākās diskusijas raisās tieši par rakstiem par piedzīvojumiem tirdzniecības un apkalpojošajā sfērā, un, ņemot vērā to, ka vēl joprojam dzirdu un saņemu e-pastā stāstus par šokējošu nelaipnību, varbūt ir laiks ieviest patstāvīgo blogu apkalpošana apstulbina? Varbūt tas liktu mūsu cienījamajiem pakalpojumu sniedzējiem un tirgotajiem pārdomāt korporatīvo stratēģiju?
Kamēr šāda bloga vai apakšadaļas nav, e-pastā saņemtais pieredzes stāsts lai paliek šeit.
(Atruna: par faktu pareizumu ir atbildīgs autors)
Lai arī veikalu tīkls Mego nekad nav izcēlies ar ļoti laipnu apkalpošanu, šoreiz Čaka ielas 55 veikala pārdevējas attieksme pret klientiem izraisīja īpašu sajūsmu.
Raksti par tēmu
Sagaidot savu rindu pie kases, konstatēju, ka uz lentas priekšā stāv kastīte ar 10 olām – acīmredzot iepriekšējā kliente bija atteikusies no šī pirkuma. Apmēram 30 gadu vecās tumšmatainās pārdevējas sejā bija lasāmas trakas dusmas par šo rīcību, un viņa, man neko nepaskaidrojot un neatvainojoties, pielēca no krēsla, paķēra olu iepakojumu uz aizmetās uz veikala otru galu, lai ar blīkšķi olas nomestu atpakaļ tur, kur tās ņemtas.
Atgriezusies pie kases, viņa sāka apkalpot mani – tomātus, gurķus un sīpolus uzmetot uz svariem, bet pēc tam, tāpat kā maizi un pārējos pirkumus, sparīgi kā atkritumus aizlidinot uz kases otru galu, kur iegādātās preces klienti liek maisiņos nešanai mājās.
Šī rīcība un absolūtā necieņa gan pret pārtiku, gan mani lika man beigās, kad tika noburkšķēta pirkuma summa, pajautāt pārdevējai, kā viņu sauc. Viņa, nedaudz aprāvusies, atrūca „Kāda jums starpība? Jums tas nav jāzina!”, uz ko es savukārt norādīju, ka būtībā viņai, tāpat kā citām pārdevējām, vajadzēja būt redzamā vietā piestiprinātai plāksnītei ar vārdu. Tā kā nekāda reakcija no viņas puses nesekoja, palūdzu, lai man iedod čeku par pirkumu. No sparīgajām kustībām ar rokām pa to laiku čeks ieslīdēja spraugā starp kases aparātu un galdu, uz kura aparāts bija novietots, un nokrita zemē. Es atkārtoti norādīju, ka čeku tomēr vēlos dabūt. Savukārt pārdevēja skaļā balsī iesaucās „Ko jūs te tagad kasāties? Neredziet, ka es kaut ko daru?”. Čeks gan pēc tam tika atkārtoti izdrukāts un uz tā es izlasīju kasieres vārdu un uzvārdu – Kahanoviča Ieva.
Te nu rodas jautājums, vai tiešām darbaspēka krīze ir tik baisa, ka veikalnieki var atļauties sava uzņēmuma ne tā jau spožo tēlu vēl piespodrināt ar šādu apkalpošanu.
Jeļena
