Roberts Mežainis par rotkali kļuva nejaušības pēc, tomēr nemanot darbs kļuva par sirdslietu. Viņš cer, ka sabiedrība spēj novērtēt tādu smalku darbu kā rotu kalšanu. Jaunais puisis apzinās, ka nekāds tiešs labums smalko roku darbu dēļ sabiedrībai netiek dots, taču viņš tic, ka vismaz nelielai sabiedrības daļai viņa devums un ieguldījums etnogrāfisko rotu veidošanā ir nozīmīgs, vēsta reģionālais laikraksts Kursas Laiks.
Roberts savu profesijas ceļu sāka Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolā, kurā apguva interjera dizainu. Tomēr pēc skolas beigšanas saprata, ka šī profesija nav viņa aicinājums: «Pēc neveiksmīga centiena iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā atgriezos LDMV, kur divus gadus apguvu Metālizstrādājumu dizaina nodaļas jaukumus. Šķiet, tur arī attiecības ar metālu kļuva ciešākas.» Taču par rotkali Roberts kļuva nejaušības pēc, un jāteic - labi, ka tā!
Šobrīd Roberts strādā Liepājas Amatnieku namā. «Sākumā gāju izpalīdzēt draugam ar šādiem tādiem darbiem. Darbnīcā atradās viens brīvs galds, tad es tur piesēdos un sāku pamazām kaut ko urbināt, līdz darbu jau kļuva arvien vairāk un vairāk. Profesija ir ļoti interesanta, taču tajā daudz kas vēl apgūstams,» stāsta Roberts. Par meistaru nevar kļūt dienas laikā, tieši tāpēc ir svarīgi, lai jaunajiem mācekļiem būtu kāds skolotājs, kurš ierāda amata knifus. Robertam šajā jautājumā palīdz meistars ar daudzu gadu pieredzi - Andris Grebis.
Pēc pāris gadu pieredzes Roberts pievērsies etnogrāfiskajām rotām, darinot seno latviešu aksesuārus. «Latvijā nav daudz amatnieku, kas nodarbotos ar etnogrāfisko rotu izgatavošanu, varbūt tāpēc man šī nodarbošanās šķiet tik interesanta,» spriež jaunais meistars.
Plašāk - 6. marta laikrakstā Kursas Laiks.
#1/6
#2/6
#3/6
#4/6
#5/6
