Molotova kokteilis, kas nav izdevīgs nedz latviešiem, nedz krieviem, - šādi ārpolitikas eksperts Andris Sprūds raksturo situāciju, ja krievu valodai tiktu piešķirts oficiāls statuss, vēsta laikraksts Diena.
Eiropas Savienības (ES) kontekstā neesot atrodama situācija, kas līdzinātos pašreiz Latvijā notiekošajiem procesiem un iespējamam referendumam. Mēģinājums salīdzināt Latviju ar Somiju, kur oficiāla ir gan somu, gan zviedru valoda, ko nereti kā labu piemēru min krievvalodīgie iedzīvotāji, nav īsti vietā, uzskata Providus pētniece Marija Golubeva. Filoloģe un deputāte Ina Druviete norāda, ka vienīgais, ar ko Latvijā notiekošajam varētu vilkt paralēles, ir 1995. gada notikumi Baltkrievijā, kad pēc referenduma par otro valsts valodu kļuva krievu, kas pēcāk iedzīvotāju vidū ieguva pārliecinošu dominanci.
«Latvijā mēs redzam pilnīgi citu modeli. Tā kā jāsecina, ka šāds process, kas patlaban notiek Latvijā, būtībā ir salīdzināms gandrīz vai tikai ar procesiem, kas notika Baltkrievijā 95. gadā,» saka I. Druviete. Viņa stāsta, ka Latviju nevar salīdzināt ne ar vienu no ES valstīm, kurās oficiāli pastāv vairākas valodas, jo tām ir pilnīgi atšķirīgas vēsturiskās saknes. Piemēram, Īrijā, kur iepriekš valsts valoda bija tikai angļu, īru valodai tika piešķirts oficiāls statuss, lai «paceltu īru valodu līdz reālai valsts valodai».
Arī Maltā, kas līdz 60. gadiem bija britu pakļautībā, otras valsts valodas statuss blakus angļu valodai tika piešķirts maltiešu valodai, ko līdz tam izmantoja tikai sadzīves un ģimenes līmenī. Savukārt Beļģijas piemērs ir pilnīgi atšķirīgs, jo tā ir federāla valsts, uzsver I. Druviete.
M. Golubeva skaidro, ka Somijas gadījumā otrā valsts valoda, zviedru, nav saistīta ar valsti, no kuras tā ieguva neatkarību XX gadsimta sākumā, - Krievijas impēriju. «Krievu valodas izmantošana publiskajā telpā latviešiem joprojām daļēji asociējas ar Padomju Savienību. Tāpēc - vismaz uztveres līmenī - salīdzinājums ar Somiju nav īsti vietā,» viņa saka.
Nule noslēgusies parakstu vākšana, un iespējamais referendums par krievu kā otro valsts valodu ir rezultāts latviešu politiskās elites, īpaši VL-TB/LNNK un Vienotības, centieniem panākt situāciju, lai publiskajā telpā tiktu izmantota tikai latviešu valoda, pauž M. Golubeva. «Līdzšinējā situācija bija kompromisa un līdzsvara situācija, un bija utopiski cerēt to mainīt. Pašreizējā parakstu vākšana par krievu valodu kā otro valsts valodu ir sava veida reakcija uz šīm iniciatīvām, kas diemžēl aizgāja tālāk un ietekmē situāciju sabiedrībā,» klāsta pētniece.