Pēdējos gados samilzušais nekustamā īpašuma kā kopīpašuma izbeigšanas problēmjautājums šķiet sasniedzis savu kulmināciju un uzsācis ceļu uz tā atrisināšanu labas ticības un taisnības gaisotnē.
Jau vairākkārt gan medijos, gan tiesību aizsardzības iestādēs tika vērsušies cietušie, kas norādīja uz labi organizētu un profesionālu darboņu veiktām, juridiski it kā korektām darbībām, kuru rezultātā cilvēki tiek izspiesti no viņu dzimtas mājām vai paredz šādas situācijas iestāšanos.
Arī juristu aprindās šī tēma bija īpaši aktualizējusies, apzinoties, cik lielu ēnu šāda situācija met uz tiesu sistēmu vispār.
Kopīpašums ir pastāvējis un pastāvēs vienmēr, līdz ar to visu laiku aktuāls būs arī kopīpašuma izbeigšanas jautājums. Kopīpašuma tiesība ir īpašuma tiesības, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām nevis reālās, bet tikai domājamās daļās.
Kopīpašums izveidojas mantošanas rezultātā vai laulības šķiršanas gadījumā, kad starp laulātajiem ir pastāvējušas likumiskās laulāto attiecības vai līgumiskās laulāto mantiskās attiecības, nosakot visas mantas kopību. Kopīpašums var tikt nodibināts arī tiesiska darījuma rezultātā, īpašniekam atsavinot domājamo daļu sava īpašuma.
No savstarpējo attiecību viedokļa katra kopīpašnieka tiesiskā vara pār lietu uzskatāma par aprobežotu visā tās apjomā, līdz ar to, lai izslēgtu kopīpašuma tiesību kā aprobežojumu, kopīpašniekam paredzētas sevišķas tiesības – prasīt kopīpašuma dalīšanu. Nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā. Nekustamā īpašuma kopīpašnieka tiesība prasīt kopīpašuma reālu sadalīšanu saskaņā ar Civillikuma 1075. pantu ir kopīpašnieka lietu tiesība, un to nevar aizkavēt cits kopīpašnieks (sk. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 12. janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-15/2011 (C20216406)).
Par Civillikuma 1. panta piemērošanu gadījumos, kad kāds no kopīpašniekiem prasa kopīpašuma izbeigšanu, Augstākās tiesas Senāts 2009. gada 25. februāra spriedumā lietā Nr. SKC-54/2009 (C28210405) norādījis – rīcību, ceļot prasību par kopīpašuma sadali atbilstoši vienam no Civillikuma 1075. pantā paredzētajiem sadales veidiem, nevar atzīt par pretēju labai ticībai.
Savukārt 2019. gada 17. decembrī Augstākās tiesas Senāts paplašinātā sastāvā, izskatot kasācijas sūdzību lietā Nr. C04169414, savā spriedumā ir atzinis, ka labas ticības principa izslēgšana un automātiska nepiemērošana kopīpašuma dalīšanas lietās ir nepareiza.
VISS KOMENTĀRS LASĀMS "DB HUB" PLATFORMĀ, KLIKŠĶINOT ŠEIT.
#1/2
Kristīne Gaigule-Šāvēja
#2/2
Ieva Šakare
