Gads bija labs vai slikts? Kā kuram, vai ne? Bet skaidrs, ka, moderni sakot, izaicinājumu pilns tas bijis visiem.
Turpinājās Covid-19 sērga, tai paralēli dramatiski auga izejmateriālu un energoresursu cenas, pieauga Eiropas Zaļā kursa un citu prasību, ko drīkst, ko nedrīkst, ietekme un – kas vietējā līmenī visnepatīkamāk – aizvien pieaugoša ir bijusi politisko lēmumu, kas ietekmē biznesu, neprognozējamība.
Runājot par šo neprognozējamību, jāizdala divu veidu tās cēloņi. Vienos gadījumos, kā infekcijas izplatīšanās, konteinerkravu pārvadājumu krīze, globālais pusvadītāju deficīts, runa ir par procesiem, ko cilvēki ātri nevar mainīt vai novērst. Citos gadījumos, kā politisko lēmumu pieņemšana, šī neprognozējamība tieši rodas atsevišķu cilvēku grupas haotiskas darbības rezultātā.
Spilgtākā piemēra liecinieki esam šajā gada nogalē. Tepat Latvijā. Vispirms bija garas diskusijas par to, kāds varētu būt valsts atbalsts apstākļos, kad strauji auga energoresursu cenas. Piedāvāja samazināt OIK elektrībai, tad PVN, tad aptvēra, ka atbalsts būtu nepieciešams arī gāzes lietotājiem apkurei, rosināja arī tās cenu atslogot ar nodokļa pazeminājumu. Par to spriedelēja pāris nedēļas, līdz laikam saprata, ka atbalstu visās frontēs valsts budžets var nepavilkt. Sāka meklēt atkāpšanās ceļus, aizrunājās pat līdz tam, ka gāzei PVN nevarot mazināt, jo tā taču no Krievijas. It kā galapatērētājs un nodokļa maksātājs būtu kaimiņvalsts, nevis vietējie iedzīvotāji un uzņēmēji. Un it kā nomainīt gāzes katlu pret malkas krāsni varētu tikpat ātri kā kurpju šņores. Un it kā Eiropas Zaļā kursa uzstādījumi nebūtu vērsti arī pret koksnes izmantošanu apkurei.
Daudzmaz sakarīgs risinājums šajā ziņā tika atrasts vien pašā gada nogalē – pēc gandrīz mēnesi ilgas pilnīgi liekas putu kulšanas par šo tēmu.
Taču vēl spilgtāks politiski radītas un vadītas neprognozējamības piemērs ir saistīts ar strādāšanas ierobežojumiem gada nogalē tirgotājiem un restorāniem. Jau ilgāku laiku bija spēkā norma, ka aizliegta saimniecisko pakalpojumu sniegšana tirdzniecības centros brīvdienās un svētku dienās. Nu dažas dienas pirms Ziemassvētkiem visiem par pārsteigumu tā tika atcelta. Tāpat nolemts, ka gadu mijas naktī nebūs spēkā liegums sniegt pakalpojumus un organizēt pasākumus. Loģisks jautājums – kāpēc nevarēja nolemt savlaicīgāk? Kāda jēga no šīs brīvlaišanas, ja tirgotājiem nebija dots laiks sarūpēt lielāku preču daudzumu, ēdinātājiem – produktus, restorāniem un pasākumu rīkotājiem – noorganizēt klientu pieteikšanos? Galu galā uzņēmējiem jārēķinās arī ar darbaspēka pieejamību – ņemot vērā līdzšinējos ierobežojumus, nodarbināto skaits ir bijis samazināts, nu pēkšņi jādomā, kas strādās uz īsu laiku (gan jau pēc svētkiem līdz ar jaunā vīrusa paveida izplatīšanos liegumu groži atkal tiks savilkti).
Ļoti precīzi radušos situāciju Latvijas Radio raksturoja Restorānu biedrības prezidents Jānis Jenzis: “Ļoti būtiska uzņēmējdarbībā ir plānošana, bet tas, ko mēs redzam Latvijā, diemžēl ir nedaudz ugunsdzēsēju brigāde valdībā. Kaut ko visu laiku maina, bet saprotiet – ir jau ļoti liela daļa cilvēku savus plānus veidojuši. Ja mēs runājam par tūristiem – es saprotu uzņēmējus, kuri saka, ka ir bēdīgi par šo [valdības] lēmumu [atļaut kafejnīcu darbu gadu mijā arī pēc plkst. 23], jo notiek līdzīgi kā ar Ziemassvētku tirdziņiem. Aizliedz Ziemassvētku tirdziņus, tad atkal pēc divām nedēļām tos atļauj, kad jau tūristu grupas ir pārplānojušas un aizbraukušas citur. Nu, tāda eksperimentēšana.”
Ir saprotams, ka situācija ir mainīga, jāspēj tai pielāgoties. Ir saprotams, ka valdības koalīcija, kuras darbs jau tā atgādina Krilova fabulu par vēzi, gulbi un līdaku, kas velk katrs uz savu pusi, arī pati tiek raustīta no visām pusēm, turklāt nāk vēlēšanu gads ar no tā izrietošu politiķu vēlmi īpaši piedomāt par savu popularitāti sabiedrībā. Bet tas nevar būt attaisnojums haosa radīšanai valstī. Vismaz krīzes pārvaldībā subjektīvi lēmumi būtu jāaizstāj ar laicīgi pieņemtiem principiem, ka noteiktas sekas iestājas noteiktu apstākļu gadījumā.
Un arī visa veida strādāšanas liegumi vai atļaušanas jāaizstāj ar nosacījumiem, kas jāievēro, teiksim, par distancēšanos. Nevar izlemt nedēļām, tad gandrīz jau pieņem lēmumu, to visiem skaļi izziņo, bet beigās tomēr izlemj ko citu un pēc tam vēl nemitīgi maina to, kas jau stājies spēkā un ar ko cilvēki rēķinās.
