Izglītības reforma un nacionālā inovācijas politika būtu iespēja Baltijas valstīm neiekrist vidējo ienākumu slazdā
Nākamajā biznesa ciklā ir paredzams lēnāks izaugsmes temps, un produktivitāti ar investīcijām vien kāpināt būs grūti, spriež Lietuvas Swedbank galvenais ekonomists Nerijus Mačulis.
Fragments no intervijas, kas publicēta 28. maija laikrakstā Dienas Bizness:
Kur mūsu trīs valstis pašlaik ir savos ekonomiskajos ciklos?
Šis biznesa cikls ir visai atšķirīgs, salīdzinot ar iepriekšējo ciklu, kas beidzās 2008. gadā. Toreizējo ciklu raksturoja neracionāla pārpilnība un nesaprātīgi augstas cerības gan no mājsaimniecībām, gan korporācijām un bankām bez kādām kredītu plūsmu aizturēm. Iznākums bija patēriņa un nekustamo īpašumu burbulis un milzīgi valstu tekošo kontu deficīti, jo imports ievērojami pārsniedza eksportu.
Tāpēc mēs sakām, ka esam sevi izeksportējuši laukā no krīzes.
Lietuvā tāpat. Bet šis biznesa cikls ir atšķirīgs. Publiskās finanses ir sabalansētas, un arī tirdzniecība ir sabalansēta. Latvijā ir neliels tirdzniecības bilances deficīts, bet tas nav nekas dramatisks. Mājsaimniecībām un kompānijām ir mazāki parādi, un uzkrājumi bankās aug, un tas notiek visās trijās valstīs.
Ja runājam par šā cikla beigām, tad tām nav obligāti jānāk tāpēc vien, ka ir desmit gadi kopš pēdējās krīzes. Un šis cikls nebeigsies tāpēc, ka kaut kas aizies šķērsām Baltijā, bet gan ārējā šoka dēļ. Mēs esam ļoti atvērtas ekonomikas, atkarīgas no eksporta tirgiem. 1999. gada krīze bija Krievijas dēļ, 2008. gadā – globālās finanšu krīzes dēļ, ko pastiprināja vietējie faktori. Un nākamā krīze būs tīri kāda ārējā apstākļa dēļ, ko varam vien minēt.
Tas varētu būt ASV tirdzniecības karš ar Ķīnu, kas ierobežotu globālo tirdzniecību, un tas drīz vien atsauktos uz Baltiju. Tiesa, tas pašlaik nav bāzes scenārijs. Pamata atšķirība ir, ka tagad mēs esam daudz sabalansētāki un ekonomikas nav pārkarsušas. Latvijā nekustamo īpašumu tirgus ir ļoti līdzsvarots. Tāpēc krīzei būtu daudz mierīgāks efekts nekā pirms desmit gadiem.
Cik labi mēs tiekam galā ar pašreizējiem izaicinājumiem? Piemēram, darbaspēka trūkums ir aktualitāte visās mūsu valstīs.
Tā ir spiedīga aktualitāte visā eirozonā. Vācijā ap 30% kompāniju par galveno kavēkli izaugsmei min darbaspēka trūkumu. No vienas puses, tā ir biznesa cikla brieduma pazīme, un, ja tā būtu kopā ar pārliekām investīcijām un nepamatotām cerībām, tad ekonomika pārkarstu, bet tas nenotiek. Investīcijas tiek veiktas ļoti atturīgi, tāpat arī ir ar kreditēšanos. Latvija ir pat īpašs gadījums, jo līdz pagājušajam gadam jūsu mājsaimniecības un kompānijas kopumā nevis aizņēmās, bet turpināja atmaksāt parādus, lai gan, pēc ES standartiem, tie nav lieli.
Tāpēc pirmais «kanārijputniņš šahtā» ir tikai darbaspēka trūkums, kas jau rada algu kāpumu un kam vajadzētu radīt arī inflāciju. Algu kāpums ir arī lielāks par produktivitātes pieaugumu, un tā ir problēma, tomēr starpība un konkurētspējas zudums nav tik liels kā laikā pirms 2008. gada. Tas mūsu eksportam tagad nav nopietns drauds, tomēr vidējā termiņā par tādu var kļūt. Ja tas brīdis sakritīs ar augošām procentu likmēm, būs jo grūtāk.
Risinājums ir produktivitātē, un tas prasa investīcijas, bet Latvijas uzņēmēji pret tām ir ļoti atturīgi.
Lietuvā ir vēl sliktāk, ja skatāmies uz investīciju attiecību pret IKP. Viens no lielajiem iemesliem tam ir ES struktūrfondu lēnā ienākšana ekonomikās šai finanšu periodā. Tagad tas notiek straujāk, un ir redzams - ir kompānijas, kas gaidīja uz šiem fondiem, nevis ieguldīja savu vai kredītu kapitālu. Tāpēc investīcijas pieaugs, tomēr produktivitātes ziņā jautājums nav tikai par investīcijām.
Mēs esam tādā ekonomiskās attīstības fāzē, kad vairs nepietiek tikai ar investīcijām jaunās importa tehnoloģijās, lai viss ietu uz augšu. IKP uz vienu iedzīvotāju Lietuvā patlaban ir 75% no ES vidējā rādītāja, Latvijā – 70%. Mēs esam tai līmenī, kur ir aizvien grūtāk augt, vienkārši būvējot jaunas rūpnīcas utt. Tas ir vidējo ienākumu slazds. ES ir gana daudz valstu vidējo ienākumu slazdā ar kādiem 70–80% IKP uz iedzīvotāju no vidējā rādītāja, kas tur arī paliek. Portugālei ir šāds rādītājs jau 20 gadus, un viņi tālāk nekust. Tas mums ir nopietns drauds.
Ir jau jāiegulda arī jaunās jaudās un tehnoloģijās, bet ar to nepietiek. Atslēgas faktors produktivitātes izaugsmei ir labi funkcionējoša izglītības sistēma un inovācijas politika – tas, kas ļauj radīt augstāku pievienoto vērtību un nevis tikai labu, bet kaut kur citur radītu lietu pirkšana. To sasniegt ir jau sarežģītāk.
Dažiem tas ir izdevies. Piemēram, Īrija ar labvēlīgu nodokļu režīmu ir piesaistījusi lielās globālās korporācijas un izbēgusi no vidējo ienākumu slazda.
Visu interviju Spēle ar slazdu lasiet 28. maija laikrakstā Dienas Bizness.