Saistībā ar 2020. gada budžetu un nevienlīdzības mazināšanu viens no aktuālākajiem jautājumiem ir par diferencētā neapliekamā minimuma (DNM) piemērošanu.

Vairums ekspertu, piemēram, Pēteris Leiškalns no Latvijas Darba devēju konfederācijas, atkārtoti ir izteikušies, ka DNM nav efektīvs un taisnīgs, jo lielāku labumu dod strādājošajiem bez apgādājamajiem. Tā rezultātā vairāk saņem vientuļš strādājošais ar zemu algu nekā, piemēram, māmiņa ar augstāku algu, bet ar diviem apgādājamajiem. Līdz ar to tiek atbalstīta atgriešanās pie viena noteikta neapliekamā minimuma, turklāt proponējot, ka ir jāpaaugstina tieši neapliekamais minimums, nevis minimālā alga, kas Latvijā ir viszemākā Baltijā. Tas, protams, ir vislabvēlīgākais variants uzņēmējiem.

Taču ne tik labvēlīgs mazāk pelnošajiem, jo, tiklīdz neapliekamais minimums pārsniedz minimālo algu, tās saņēmēji to pilnā mērā nevar izmantot. Savukārt, ja neapliekamais minimums ir vienāds ar minimālo algu, tas automātiski nozīmē, ka tās saņēmējs ir IIN nemaksātājs un nekvalificējas nedz atvieglojumiem par apgādājamajiem, nedz attaisnotajiem izdevumiem. Skaudrā patiesība ir tāda, ka zemo algu saņēmējiem ir tikai nosacīts labums no neapliekamā minimuma, taču atvieglojumus par apgādājamajiem un attaisnotajiem izdevumiem tie izmantot vispār nevar, jo nav IIN maksātāji.

Līdz ar to tikai neapliekamā minimuma paaugstināšana bez minimālās algas paaugstināšanas lielu labumu nedos. Uz to savā tvītā arī norāda Latvijas Bankas ekonomists Kārlis Vilerts: «Vēl par budžetu 2020. Neapliekamā minimuma celšana nebūt nav labākās zāles pret nevienlīdzību un nabadzību. Strādājošie ar algu zem 500 EUR «uz papīra» nejutīs nekādas pārmaiņas no augstāka NM, ja tiem ir viens apgādājamais. Ja divi apgādājamie, pārmaiņas neskars tos ar algu līdz 680 EUR.» Savukārt Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste teic, ka nodokļi nav pareizais instruments nabadzības mazināšanai. Jāpārskata pabalstu sistēma. Tur ir zināma loģika. Jo skaidrs, ka mazo algu saņēmējiem, arī paaugstinot minimālo algu, dažādi nodokļu atvieglojumi nebūs saistoši. Tāpat tie nerisinās to mazturīgo iedzīvotāju situāciju, kas ir bez darba.

Līdz ar to nabadzības un nevienlīdzības mazināšanai efektīva var būt pabalstu sistēmas pārskatīšana, tos padarot mērķētākus. Piemēram, varētu runāt par mazturīgā sliekšņa paaugstināšanu pašvaldības palīdzības saņemšanai, lai tai kvalificējas ne tikai bezdarbnieki, bet arī strādājošie ar zemiem ienākumiem. Tas, pirmkārt, mazinās nabadzību nodarbināto vidū, otrkārt, vairos mazatalgoto darbu pievilcību, novēršot situācijas, ka cilvēki no šādiem darbiem atsakās, jo tad zaudēs pabalstus, kuri var pārsniegt minimālās algas apmēru. Gan nestrādājošo, gan zemu atalgoto iedzīvotāju situāciju ar nodokļu atvieglojumiem vien atrisināt neizdosies.