Gatavojoties Baltijas līderu sammitam Big Business Day 2010, iepazinos ar šī pasākuma viešņas un meistarklases vadītājas Irinas Hakamadas jauno grāmatu «Success v boļšom gorode», kurā viņa runā par līdera iezīmēm, uzvedību un uzdevumiem. Vienlaicīgi lasīju arī Dalailamas grāmatu «Līdera ceļš». Šī tēma šobrīd ir ļoti aktuāla, ņemot vērā līderu – vadītāju lielo lomu krīzes pārvarēšanai un veiksmīgai uzņēmuma tālākai attīstībai. Nenoliedzama ir arī sabiedrības lielā vēlme redzēt spēcīgu līderi – nācijas glābēju.

Galu galā nonācu pie secinājuma: lai gan šie uzskati par līdera misiju un cienīgu uzvedību ir vispārināmi, tomēr starp rindām skaidri jaušams katrai kultūrai specifiskais līdera izpratnē. To apstiprina arī mana personiskā pieredze, strādājot ar starptautiskiem uzņēmumiem Latvijā. Viena no šo kompāniju problēmām ir jautājums par menedžmenta nacionalitāti – vai atsūtīt uz Latviju biznesa mītnes zemes vadītāju, varbūt labāk ņemt vietējo vadītāju, bet, iespējams, labākais būtu ņemt vietējo vadītāju, kurš mācījies un kādu laiku strādājis starptautiskā vidē. Ne vienmēr starptautiskais menedžments spēj saprasties ar vietējiem darbiniekiem tieši kultūras atšķirību dēļ.

Dalailama ieliek līderi budisma garīgās prakses ietvaros, parādot, kā šo praksi var izmantot biznesā. Šai pieejai raksturīgi augsti ētiskie standarti, kādus, manuprāt, Latvijas, Krievijas un, iespējams, arī Eiropas paskarbajā biznesa vidē ir samērā grūti īstenot. Tomēr šī grāmata iedvesmoja, jo tā norāda uz jābūtību un mērķi, kurp tiekties, īpaši šajos vērtību krīzes laikos.

Šajā ziņā I.Hakamadas grāmata ir daudz piezemētāka, prakstiskāka un vienkāršāka, lai lasītājs tās principus varētu saskatīt un izkopt ikdienā. Tā atspoguļo krievu biznesa līderiem raksturīgo statusa lietu augsto vērtību, hierarhiskumu attiecībās un eksplozīvu emocionalitāti, nevis pieticību un emociju askēzi.

Piekrītu idejai par to, ka katrā kultūrā no līdera tiek sagaidītas atšķirīgas kompetences, uzvedība un paustās vērtības. Tā es uzmeklēju neskaitāmus pētījumus par šo tēmu, kas empīriski apstiprina, ka līderis, piemēram, Zviedrijā vai Lielbritānijā tiek vērtēts pēc pavisam atšķirīgiem kritērijiem nekā Ķīnā vai tepat netālajā Eiropas valstī Francijā.

Šie pētījumi liek secināt, ka konkrētajai kultūrai rakturīgo vērtību un līdera vērtēšanas kritēriju nesēja ir pati nācija jeb tauta. Var sacīt, ka mēs izvirzām priekšgalā un ļaujam pār sevi valdīt tādiem līderiem, kuru vērtības paši atbalstām un augstu vērtējam. Tādējādi zinātne ir apstiprinājusi tēzi – mums ir tādi līderi, kādus esam pelnījuši.

Ceru, ka Baltijas līderu sammits, pulcinot Latvijas biznesa vides līderus, spēs sniegt atbildi uz jautājumu par to, kas ir latviešu līderis, kādas personības iezīmes, vērtības un uzvedību mēs no viņa sagaidām. Vai tas, ka latvieši kā premjeru vēlas redzēt A.Lembergu un I.Sudrabu, raksturo mūsu ideālus šajā ziņā? Vai biznesā un politikā mēs sagaidām atšķirīgas līderu kompetences? Vai mēs paši kā līderi spējam paškritiski reflektēt par sevi un attīstīt savas nepilnības?