Multimiljardu kompānijas Sonoco viceprezidents un preču iepirkuma vadītājs Uldis Sīpols, kurš savos vairāk nekā 35 karjeras gados ir ieņēmis vadošus amatus daudzās globālās korporācijās, piemēram, Procter & Gamble un Ford Motor Company, modri seko notikumiem Latvijā.
Latviju viņš apmeklē reizi gadā, Pasaules Latviešu ekonomikas un inovāciju foruma starplaikā paspējis satikties ar ģimenes draugiem un kārtīgi izstaigāt Vecrīgu sestdienas pēcpusdienā, izbaudot labas pusdienas svaigā gaisā.
Forumā Uldis Sīpols piedalījās paneļa diskusijā, kura tēma bija CETA (Brīvās tirdzniecības līgums starp Eiropas Savienību un Kanādu) un TTIP (Eiropas Savienības un ASV Transatlantiskā tirdzniecības un investīciju partnerība). Latvijas uzņēmējiem līdz līgumu ratificēšanai ir jāizpilda virkne mājasdarbu un jābūt gataviem uzlūgt uz deju visnotaļ neveiklos nīlzirgus, kas var ne tikai uz kājas uzkāpt, bet arī samīt, viņš uzskata.
Kā vērtējat otro Pasaules Latviešu ekonomikas un inovāciju forumu?
Es ļoti augstu vērtēju šādus pasākumus, šajā forumā piedalos jau otro reizi. Pazīstu Juri Kukaini kopš mūsu kopējām biznesa dienām Ford rūpnīcā, Detroitā. Tolaik viņš vēl nebija PBLA (Pasaules Brīvo latviešu apvienības) priekšsēdis. Viņš strādāja par inženieri Ford rūpnīcā un Detroitā dzīvoja ar savu ģimeni. Es strādāju piegādes nozarē. Tā kā Detroitā, kas bija automobiļu rūpniecības galvaspilsēta, strādāja ļoti daudz latviešu, 1984. gadā nodibinājām Detroitas autorūpniecības latviešu apvienību, kurā darbojās kādi 50 latvieši. Šī apvienība bija neformāla, tai nebija priekšsēdētāja, statūtu, nebija budžeta un nebija nekādas birokrātijas. (Smaida.) Mēs tikāmies kā draugi, profesionāļi, kā latvieši. Mēs mainījāmies ar domām un vizītkartēm. Parasti ik pa pāris mēnešiem satikāmies uz kopējām pusdienām kādā restorānā. Detroitas autorūpniecības latviešu apvienība palīdzēja ASV dzīvojošajiem latviešiem gan ar padomu, gan informāciju par darba iespējām. Ziemassvētkos organizējām kopīgas vakariņas ar ģimenēm. Esam vākuši līdzekļus Latvijas bērnu palīdzības organizācijām, lai arī tas vēl bija komunistu laiks, bija jau atvērušies kanāli, pa kuriem mēs varējām ziedot bāreņiem. Centāmies, kā varējām, Latvijai palīdzēt.
Kā jūs nokļuvāt Amerikā?
1950. gadā mana ģimene no Vācijas emigrēja uz ASV. Šajā gadā es arī piedzimu Amerikā, Detroitā. Mani vecāki apprecējās bēgļu nometnē Vācijā. Tēvs bija rīdzinieks, viņam tikko palika 94 gadi. Šobrīd viņš dzīvo Detroitā. Tolaik tā bija liela pilsēta, kur varēja atrast darbu.
Manā vārda dienā, kas ir 4. jūlijā, lielā uguņošana ir par godu man. (Smejas.) Tā kā esmu dzimis Amerikā, man automātiski ir ASV pilsonība, un teorētiski es varu būt par ASV prezidentu. (Smejas.) Es esmu arī Latvijas pilsonis.
Jūs minējāt, ka tikai pāris Latvijas uzņēmumu šobrīd ir gatavi startēt ASV un Kanādas tirgu. Kuri tie būtu?
Pirms diviem gadiem, kad es apmeklēju šo forumu, pārsvarā tikai ārvalstu uzņēmēji stāstīja par savu pieredzi. Šogad forumā ar saviem veiksmes stāstiem dalījās vairāki latviešu uzņēmēji, kas, manuprāt, ir liels solis uz priekšu. Domāju, ka tās ir nozares un uzņēmumi, kuri Latvijā jau tradicionāli ir bijuši spēcīgi, kuros ir attīstītas tā sauktās core competences (pamatkompetences), kuriem ir ļoti augstas kvalitātes produkti un ilgtspējīgas attīstības plāni. Varētu minēt Latvijas Finieri, jo šī uzņēmuma vadība domā desmit gadus uz priekšu. Šobrīd Amerikā par ļoti populāru lietu kļūst svaigā pārtika, ko amerikāņi dēvē par fresh and natural (svaigs un dabīgs). Amerikā cilvēki ir ar mieru maksāt daudz vairāk par svaigiem vai unikāliem produktiem. Par tādu varētu uzskatīt, piemēram, Lāču maizi, kuru es pērku Whole Foods veikalos. Šie veikali ir ļoti populāri ASV, tajos var iegādāties svaigu, organisku pārtiku.
Tāpat lielas iespējas uzņēmējiem es redzu intelektuālajā rūpniecībā, kurai nav valstisku robežu, tiem, kas darbojas jaunajā ekonomikā, piemēram, IT kompānijām. Tām nav jāatrodas Silīcija ielejā Bostonā, tās var darboties jebkurā pasaules vietā un attīstīt savu biznesu. Medikamenti arī būtu Latvijas eksporta produkts, tā ir milzīgi liela industrija Amerikā, jo tur ir ļoti daudz vecu cilvēku. Tieši Amerikā pēc Otrā pasaules kara dzima visvairāk cilvēku, šobrīd tie visi ir pensijas vecumā.
Domāju, ka plašākas iespējas Latvijai varētu pavērties medicīnas eksportam, ko šobrīd labi īsteno Indija, vai dienvidu salas. Nezinu, kā eventuāli aizies jaunais veselības apdrošināšanas jeb tā sauktais Obama care (aprūpe) veselības aprūpes plāns, kas mainīja apdrošināšanas politiku un daudziem amerikāņiem sadārdzināja medicīnas pakalpojumus. Daudzi cilvēki Amerikā meklē lētākus veidus, piemēram, brauc uz Indiju pēc zobārstniecības pakalpojumiem. Lidojums turp un atpakaļ, procedūras un rehabilitācija viņiem ir izmaksājusi daudz lētāk nekā līdzīgs pakalpojums Amerikā.
Visu interviju Kā dejot ar behemotiem lasiet 31. jūlija laikrakstā Dienas Bizness.
#1/4
#2/4
#3/4
