No vienas puses, var, protams, teikt, ka ES paredz brīvā tirgus un konkurences principu ievērošanu utt. Turklāt skaidrs, ka diez vai uzvarētājfirmai izdevīgākais variants būs izgatavot jau gatavus vilcienus, piemēram, Šveicē vai Spānijā, un tad tos transportēt uz Rīgu. Tas būtu apgrūtinoši un dārgi kaut vai tāpēc, ka Latvijā dzelzceļa būves pamati ir likti cariskās Krievijas laikā, un rezultātā mums ir platsliežu, bet pārējā Eiropā — šaursliežu dzelzceļš. Tādējādi reālāka ir iespēja, ka potenciālais šā konkursa uzvarētājs agri vai vēlu meklēs iespējas komplektēt šos sastāvus tepat Latvijā, kas savukārt nozīmē jaunus pasūtījumus vietējiem uzņēmējiem.
Taču, no otras puses… Ir pietiekami daudzas lietas, ko Latvija iepērk aiz mūsu valsts robežām, jo tepat neko tādu neražo. Piemēram, būtu naivi prasīt, lai valsts institūcijas, veicot jaunu automašīnu iegādi, atbalstītu vietējos ražotājus, ņemot vērā, ka pašmāju autobūve tika iznīcināta aptuveni pirms 20 gadiem. Arī dažādas tehnoloģijas un vēl daudzas lietas mēs paši neražojam. Savukārt attiecībā uz vagonbūvi to nebūt nevar teikt. Teju vai Rīgas centrā joprojām ir saglabājusies milzīga vagonbūves rūpnīca, kas joprojām darbojas un ir pierādījusi, ka spēj gan saražot jaunus vilcienu sastāvus, gan arī renovēt tos, kas tikuši konstruēti pirms vairākiem gadu desmitiem. Tad kāda ir jēga izveidot tādus konkursa noteikumus, kam šāds vietējais ražotājs a’priori neatbilst?! Turklāt tas nenozīmē, ka šiem nosacījumiem vajadzētu būt tādiem, lai tie atbilstu tikai vienas firmas situācijai, kā tas Latvijā, starp citu, nereti ir noticis. Taču izslēgt vietējo kompāniju no spēles jau pirms tās sākuma, piemēram, nosakot, ka jauno vilcienu ātrumam ir jābūt tik lielam, ar kādu šeit neviens pat nemēģina braukt, ir pavisam nesaprotami.
Protams, protekcionisms ES nav atļauts, taču nebūsim naivi — attīstītās Eiropas valstis tieši ar to aizraujas, tādējādi veicinot pēc iespējas lielāku finanšu resursu saglabāšanos pašmāju tirgus apritē. Piemēram, iegādāties Vācijā vietējā ražojuma automašīnas patērētājiem ir izdevīgāk, jo tām tiek piemērotas nodokļu atlaides atšķirībās no Francijas, Zviedrijas u.c. valstu ražojumiem. Droši vien šādus pašmāju tirgus atbalsta piemērus vēl varētu saukt bez sava gala, tajā pašā laikā dažādās publiskajās uzstāšanās reizēs no attiecīgo valstu pārstāvju puses klausoties gandrīz vai nosodījumu jebkāda veida protekcionismam. Tādējādi valstis rūpējas par savas ekonomikas atveseļošanos un atbalstu vietējai uzņēmējdarbībai, kas Latvijas gadījumā acim redzami tā arī ir palicis tikai vārdu līmenī.
