Vērtējot Baltijas mērogā, mājokļu tirgus Rīgā šobrīd ir visai paradoksālā situācijā.
Tā sarunā ar Dienas Biznesu pauž Oskars Ozoliņš, SIA Merks valdes priekšsēdētājs.
Fragments no intervijas:
Rīgā, salīdzinot ar pārējām Baltijas galvaspilsētām, tiek būvēts vismazāk jauno mājokļu. Turklāt nevis nedaudz mazāk, bet būtiski, pat divreiz mazāk nekā, piemēram, Viļņā vai Tallinā. Pilsēta ir lielāka, iedzīvotāju ir vairāk, objektīvi vajadzētu būt arī lielākam pieprasījumam pēc jauniem mājokļiem, bet mēs atpaliekam ļoti radikāli. To raksturo arī hipotekārās kreditēšanas apjomi. Statistika liecina, ka jaunu hipotekāro kredītu summas, kas tiek izsniegtas privātpersonām mājokļu iegādei un remontam, mums ir trīsreiz zemākas nekā Igaunijā. Tā ir milzīga starpība, tie ir daudzi simti miljonu eiro. Manuprāt, loģiskais skaidrojums ir tas, ka Latvijā ir lielāks ēnu ekonomikas īpatsvars, lielāks skaits cilvēku, kas saņem algu dažādos neformālos veidos. Ne velti arī Latvijas Būvuzņēmēju partnerība to ir identificējusi kā vienu no galvenajām problēmām. Būvniecība pati par sevi kā sektors šajā rādītājā ir ļoti sliktā pozīcijā, bet šī problēma ir liela arī ekonomikā kopumā. Ja tev ir alga aploksnē, tu automātiski esi ārā no nekustamā īpašuma segmenta. Tu vari īrēt, bet iegādāties mājokli ar algu aploksnē normālā kārtībā nav iespējams. Mēs esam spiesti strādāt ļoti izaicinošos apstākļos. Protams, tas nenozīmē, ka mājokļu tirgus ir nulle. Tā nekad nav. Skanstes ielas rajonā ar mājokļu projektiem mēs darbojamies jau vairāk nekā desmit gadu. Uzskatu, ka mums ir izdevies radīt labu balansu starp kvalitāti, atrašanās vietu un cenu. Darījumi notiek, bet, protams, ir vēlēšanās, lai to būtu vairāk.
Kāds, jūsuprāt, ir risinājums, lai šī paradoksālā situācija mainītos?
Risinājums ir jāmeklē valstiskā līmenī. Cits jautājums, vai jāmēģina tikt galā ar brutālām vai ar maigām metodēm. Šī problēma būtiski ietekmē tautsaimniecību kopumā. Jo tie nav tikai nepārdoti mājokļi, tie ir arī neiegūti budžeta ieņēmumi, kas automātiski samazina iespēju remontēt ceļus, būvēt slimnīcas, bērnudārzus utt. No kaimiņvalstīm šajā ziņā atšķiramies radikāli, redzam, kāds ir budžets Igaunijā un kādi ir ieņēmumi Latvijā, lai gan Igaunija ir mazāka valsts. Tas ir paradokss, ko visi saprot, bet skaidra redzējuma, kā to likvidēt, nav. Mēs kā nozares pārstāvji pēdējo gadu aktīvi darbojamies, lai vismaz savā lauciņā šo lietu sakārtotu. Mums ir konkrēti priekšlikumi, saskaņots rīcības plāns ar valdību.
Un diskusija ar valdību raisās?
Raisās, raisās. Mēs redzam progresu. Protams, gribētos, lai viss notiek ātrāk. Tas mehānisms, ko mēs piedāvājam, ir minimālo algu noteikšana. Šobrīd tiek mēģināts panākt ģenerālu vienošanos starp būvniecības nozares spēlētājiem, ka minimālās algas nozarē ir augstākas nekā valstī noteiktās, līdz ar to arī ar nodokļiem apliekamā bāze ir lielāka. Tas ir virziens, kurā ejam un kurā redzam risinājumu. Gadījumā, ja tas neizdosies, tad ir iespējams vienkārši administratīvi noteikt nozarē lielāku minimālo algu. Jo algas nodokļi ir galvenais krāpšanās veids.
Visu interviju Par savām lietām jāspēj maksāt pašiem lasiet 16. janvāra laikrakstā Dienas Bizness.