«Tikpat daudzi «sēž uz koferiem» un skaita dienas līdz lidmašīnai uz Latviju: viņiem ir bijis mērķis, programma, un pēc tās viņi atgriežas. Lielais starpposms ir šaubīgie, kas dzīvo no dienas uz dienu un seko līdzi situācijai. Ja tā uzlabotos, viņi atgrieztos. Bet ir atšķirība - vai tu gaidi uzlabošanos, vai pats līdzdarbojies, lai tā notiktu,» turpina mācītājs.
Vaicāts par sadarbību ar trimdas organizācijām viņš atbild: «Viņi uz mums diemžēl skatās kā uz padomju laika produktiem un ekonomiskajiem bēgļiem. Arī Anglijā latviešu draudzes ir jau gadu desmitiem, bet viņi nespēj atrast vienotu valodu ar pašreizējiem iebraucējiem. Tas tiek risināts, aicinot mācītājus no Latvijas. Ne jau Anglijā vien - arī Vācijā. Tā vien izskatās, ka tautas vienošanas iniciatīvai jānāk no Latvijas. Pagaidām šī ideja «nav aizgājusi».»
Mācītājs arī atzīst, ka viņš Īrijā nav kļuvis sevišķi populārs. «Neakceptēju, ka tas nu gan ir baigi labi, ka visi esam prom no tās «mēslu bedres». Manā klātbūtnē Latviju tā saukt nedrīkstēja, es to vienmēr aizrādīju. Vai arī portāla Baltic-Ireland devīze «Pašiem sava republika!». Vai tā ir kāda subkultūra, sub-Latvija kaut kur citur?» viņš vaicā.
