Sponsorēšanai ir nozīmīga loma biznesa attīstībā – šādu secinājumu varam izdarīt noklausoties Latvijas Dzelzceļa (LDz) amatpersonu skaidrojumu raidījuma De Facto žurnālistiem. Žurnālistu interesi radīja LDz Cargo ziedojums basketbola klubam VEF, kura Padomes priekšsēdētājs ir politiķis Edgars Jaunups (Vienotība).
Arī nozares ministrs Aivis Ronis, kurš devis atļauju šim ziedojumam, raidījumam apstiprinājis, ka «uzņēmuma vadība sniegusi pamatojumu, bet iemeslus sīkāk komentēt nevar, jo tā ir komercinformācija».
Grūti gan saprast kā Latvijas dzelzceļa kravu monopolpārvadātāja LDz Cargo konkurenti varētu savā labā izmantot informāciju par sponsorēšanai atvēlētajām summām un kādu skādi nodarītu uzņēmumam šīs informācijas publiskošana. Turklāt uzņēmuma īpašnieks ir valsts, tātad visi nodokļu maksātāji, kam ir tiesības zināt kā tiek tērēta uzņēmumā nopelnītā nauda.
Manuprāt, lietas būtība slēpjas dziļāk – nesakārtotajā sponsorēšanas mārketingā jeb attiecībās starp naudas devēju un saņēmēju. Pieredze liecina, ka Latvijā reti kura atbalstu prasošā organizācija ir spējīga sagatavot precīzu un pamatotu sponsorēšanas plānu, kas ietvertu arī skaidrojumu par gaidāmo atdevi no ieguldītā. Naudas prasītājs nespēj pamatot naudas devējam, ka, piemēram, par summu A saņemtā iespēja izvietot savu logo uz komandas spēles formas piedurknes, to redzēs B līdzjutēji, no kuriem C% atbilst sponsora mērķa auditorijai, no kuriem visticamāk D% apsvērs lēmumu pirkt sponsora preci vai pakalpojumu, bet E% to arī izdarīs. Un tieši tādu pat pamatojumu, ja sponsors būtu gatavs pirkt reklāmas laukumu spēles un treniņu krekla centrā, uz biksēm, spēles arēnas malās utt. Ja šāda informācija būtu b/k VEF arsenālā (tā būtu publiska, jo savādāk tai nav jēgas), tad De facto žurnālisti ietaupītu laiku sižeta veidošanā.