Ir divas būtiski atšķirīgas ekonomikas nozaru grupas. Vienu veido nozares, kas vienmēr ir bijušas plašu tautas masu, tātad vidusmēra ģimenes tradicionālie iztikas avoti – lauksaimniecība, pārtikas ražošana, mazumtirdzniecība un pakalpojumu sfērā.
Jebkuras ekonomikas attīstībai ir svarīgas divas lietas – pietiekami darbaspēka resursi un maksātspējīgs pieprasījums. No ekonomikas viedokļa nabadzīga tauta ir jebkuras ekonomikas gals, jo tikai turīga tauta veido maksātspējīgu pieprasījumu, un tikai turīgā ģimenē dzimst bērni, kas veido nākamos darbaspēka resursus.
Secinājums var būt tikai viens – nedrīkst atņemt vidusmēra ģimenei tās tradicionālos iztikas avotus, kas balstīti ģimenes privātīpašumā – zemnieku saimniecības, veikalus, kafejnīcas, dažādas pakalpojumu un remontdarbnīcas, maizes ceptuves, siernīcas, pienotavas u.t.t. Tad vilks būs paēdis un kaza dzīva.
Lauksaimniecības un pārtikas ražošanas lieluzņēmumi, pakalpojumu un tirdzniecības tīkli ir pašos pamatos sabiedrību iznīcinošas ekonomiskās struktūras. To pastāvēšana ir pielīdzināma karadarbībai pret tautu. Šodien, miera laikā cilvēki mirst vairāk nekā dzimst – tāda ekonomika ir noziegums. Tiek iznīcināta ne tikai latviešu tauta, bet visa rietumu civilizācija.
Lauku lielsaimniecība (1000 ha) aizstāj šodien 50 zemnieku saimniecības (pa 20 ha), bet lielsaimniecība nekad un ne ar ko nespēs aizstāt ap 200 bērnus, kuri nekad vairs nepiedzims izputinātajās zemnieku ģimenēs. Ar tūkstošiem savas tautas bērnu dzīvībām mēs apmaksājam tirdzniecības tīklu un pakalpojumu ķēžu pastāvēšanu. KĀ VĀRDĀ?
Lai mēs varētu nopirkt lielveikalā uzbeku meloni par 1,50 Ls kilogramā, kad uzbeki tās pārdod par dažiem centiem? Vai piena litru par 1,77 Ls (jo no viena litra, iepirkta no zemnieka par 0,06 Ls, var lieluzņēmumā "saražot” trīs litrus) ? Vai desu, kas piebāzta ar konservantiem un ķīmiju tik tālu, ka pat suns to atsakās ēst?
Lielveikalu tīkli darbojas kā sūkņi, kas izpumpē naudu no iedzīvotāju kabatām, tiklīdz tā parādās, uz dažiem kontiem bankās. Kad iedzīvotājiem tās vairs nav, tie spiesti ņemt kredītus bankās. Tas iedzen viņus totālā parādu jūgā un padara tos rāmus un paklausīgus. Taču alkatībai nav robežu. Kad cilvēki ir pietiekami maksājuši, var izņemt naudu no bankām, kas kreditē privātpersonas, un ieguldīt bankās un fondos, kas kreditē valstis. Samazinās ekonomikas kreditēšana, atlikusī nauda tiek izpumpēta un sākas krīze – īsto orģiju laiks, kad par sviestmaizi bankās var tikt pie visvērtīgākajiem īpašumiem. Sekas – tautas nabadzība un atkarība. Apstājas ekonomika un jau valsts prasa aizdevumu un saņem to pie noteiktu noteikumu izpildes. Tātad arī valsts tiek pakļauta un zaudē neatkarību. Ja atstāsim tautas rokās minētās četras ekonomikas nozares, tad tauta varēs noteikt cenas saviem ražojumiem un pakalpojumiem, tā saglabājot līdzsvaru ekonomikā, savu turību, un valsts neatkarību.
Lieluzņēmumi un tīkli ir ierobežojami ļoti viegli – ieviešot progresīvo platību nodokli minētajās četrās ekonomikas nozarēs, kad lieluzņēmumi kļūst nerentabli un tiek pārstrukturēti. Efekts būs nekavējošs. Par dominējošo valstī beidzot kļūs turīga ģimene, izveidosies ļoti plaša vidusšķira, kas pabaros sevi, pildīs budžetu, apgādās sabiedrību ar veselīgu pārtiku un vairos tautu. Izveidosies maksātspējīgs pieprasījums, kas dos jaunu elpu otrajai ekonomikas nozaru grupai, kas piedzīvos praktiski neierobežotu izaugsmi, jo būs novērsts galvenais drauds ekonomikai – tautas nabadzība.
Lai atgūtu Latvijas neatkarību, latviešu tauta tikai 20. gadsimtā vien ir divreiz mainījusi pasaules vēstures gaitu. Pasaules seju esam veidojuši arī mēs – latvieši. Kāpēc lai mēs neparādītu savu, latviešu ceļu izejai no vissmagākās ekonomiskās krīzes?
.jpg)
