Bagātākās valstīs cilvēki ir vidēji laimīgāki; vienlaikus ir svarīgi izvērtēt, kā turība tiek pārvērsta labklājībā.

Tā uzsver Meiks Vikings (Meik Wiking), Dānijā bāzētā laimes izpētes institūta The Happiness Research Institute vadītājs un grāmatu The Little Book of Hygge, The Little Book of Lykke, The Art of Making Memories un The Key to Happiness autors. Uzņēmumu īpašniekiem un vadītājiem ir vērts pievērst uzmanību darbinieku labsajūtai, jo laimīgāki darbinieki ir produktīvāki, radoši, mazāk dienu pavada slimojot. Vairāk par laimi un laimīgu darbinieku lomu biznesā un valsts attīstībā M. Vikings stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Jūs esat The Happiness Research Institute vadītājs. Kā jūs definējat laimi un kā to pētāt institūtā?

Mums ir plašs skatījums par to, kas ir laime. Tā var būt gan tas, kā cilvēks piedzīvo savu dzīvi kopumā un cik apmierināts ir, gan arī saistīta ar to, kādas emocijas pieredz. Mēs cenšamies to sadalīt un skatīties uz dažādām dimensijām, komponentēm, bet esam ieinteresēti tajā, kā cilvēki pieredz savu dzīvi, cik laimīgi viņi ir. Veidojot pētījumus, mums patīk sekot līdzi cilvēkiem laika gaitā, piemēram, es varētu sekot desmit tūkstošiem cilvēku Rīgā nākamos desmit gadus un skatīties, vai viņi tiek paaugstināti darbā, atlaisti, apprecas, izšķiras, kā tas ietekmē viņu laimes līmeni.

Visbagātākie, vispelnošākie, patiesā labuma guvēji un bagātākās ģimenes, zaudētāji un uzvarētāji. Miljonārs ir strukturēts statistikas stāsts par Latvijas bagātākajiem cilvēkiem, kuru veido Lato Lapsa un Kristīne Bormane.

Par izdevuma tapšanu, metodoloģijas niansēm un izmaiņām Dienas Bizness izjautāja žurnālistu un publicistu Lato Lapsu.

Latvijas 100 bagātāko cilvēku saraksts jaunākajā žurnālā Miljonārs 

Izdevniecība Dienas bizness sadarbībā ar žurnālistu un publicistu Lato Lapsu, un Lursoft...

Atskatoties uz šo Latvijas bagātāko cilvēku TOP, vai ir kādas vispārējas piebildes par metodoloģiju?

Ir izmaiņas, vai klāt nākušas jaunas metodes? Informāciju par patiesajiem labuma guvējiem un ieņēmumiem iegūt ir tikpat viegli vai grūti kā iepriekš?Lai rezultāti gadu pēc gada būtu salīdzināmi, metodoloģijai jābūt vienai un tai pašai, faktiski nemainīgai, strādājot vienīgi pie sīkiem uzlabojumiem. Jau pirms daudziem gadiem mēs atteicāmies no uzņēmumu novērtējuma, kas jebkurā gadījumā ir vairāk vai mazāk subjektīvs, visi Miljonāra saraksti tiek balstīti uz publiski ticamiem Uzņēmumu reģistra datiem, ko apstrādā uzņēmums Lursoft.

Salīdzinoši ar kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem - mūsu bagātnieku sniegums ir pavājš. Šķiet, ka Lietuvas TOP 100 mūsējie netiktu. Jau iepriekš Dienas Biznesam esi teicis, ka Latvija pārlieku ilgi ir nomocījusies ar pārdali. Vai šī problēma vēl aizvien pastāv? Tavuprāt, vai Latvijā vēl aizvien cenšas pārdalīt esošo mantojumu, nevis radīt jaunu vērtību?

Es neesmu iedziļinājies lietuviešu un igauņu sarakstu veidošanas metodikā pēdējos gados, taču, cik atminos, savulaik viņi izmantoja uzņēmumu vērtēšanas metodiku, un tādā veidā ir daudz vieglāk nonākt pie vēlamā miljarda. Piemēram, mūsu pašu Mikrotīkla reālā vērtība – tā, ko šis uzņēmums būtu vērts biržā, - nozīmīgi pārsniedz tā pašu kapitālu, kas ir tā summa, ar kādu tas un attiecīgi abi tā īpašnieki tiek atspoguļoti Miljonāra sarakstos. Taču, protams, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas mūsu politiskā elite jau gadus desmit ir mērķtiecīgi darbojusies, iznīcinot uzņēmējdarbības brīvību un ierobežojot brīvu konkurenci, tā ka rezultāts ir likumsakarīgs – Latvijai savu miljardieru nav, Lietuvai un Igaunijai ir. Lietuvas privātā aviokompānija ir pelnoša bez valsts atbalsta, Latvijas valsts aviokompānija noēd nodokļu maksātāju simtus miljonu un slīkst zaudējumos.

Kurus uzņēmumus vai personas tu izdalītu kā zelta uzņēmējus? Te es domāju, kuri, tavuprāt, ir tie, kuri liekami uz pjedestāla kā šīs zemes bagātības vairotāji, līdztekus augot viņu kapitālam?

Pavisam īsi un skaidri – neatkarīgi no mērogiem Latvijas zelta uzņēmēji ir visi tie, kas pelna naudu, eksportējot savas preces un pakalpojumus, un peļņu iegulda ražošanā, infrastruktūrā un pirmām kārtām cilvēkos Latvijā.

Ir mums vietas miljonāru sarakstā zaudējušo saraksts. Kāda kopīga iezīme?

Nē, kopīgas iezīmes nav, bet, ja mums būtu, piemēram, Ekonomikas ministrija, nevis Ekonomikas ministrijas izstrādājums, kas pamatā nodarbojas ar lietu kārtošanu un Eiropas naudas parazītisku apgūšanu, tad tā noteikti nopietni analizētu gan šo sarakstu, gan arī 100 lielākos zaudējumus cietušo uzņēmēju sarakstu.

Otrs saraksts ir uzreiz aiz pirmā 100-nieka palikušie. Kurš no viņiem, tavuprāt, būs sarakstā nākamgad un kādēļ tādas aizdomas?

Godīgi sakot, tas nav būtiski. Saraksta beigu daļās vienmēr ir vērojamas nelielas izmaiņas atkarībā gan no dažādu tautsaimniecības nozaru veiksmes vai neveiksmju perioda, gan no konkrētu uzņēmumu pieņemtiem lēmumiem un tās pašas veiksmes vai neveiksmēm.

Žurnālā ir arī Latvijas bagātāko ģimeņu saraksti. Piemēram, Karginu ģimene, Lembergu ģimene. Ir vēl dažas, par kurām varētu domāt, ka šie cilvēki jau labu laiku visu glabā ārzemēs. Tiešām šīs ģimenes pēc Latvijā atrodamiem datiem ir turīgākās šeit, vai arī tiek ņemts vērā vēl kaut kas?

Kā var pamanīt pietiekami uzmanīgs Miljonāra lasītājs, atsevišķi šie uzņēmēji nevienā no sarakstiem nefigurē - šī sadaļa jau pirms daudziem gadiem tika izveidota tāpēc, ka precīzi pateikt, piemēram, reālo, nevis formālo Šķēļu ģimenes locekļu īpašumu sadalījumu ģimenes uzņēmumos cilvēkam no malas, iztiekot tikai ar publiski ticamiem datiem, ir faktiski neiespējami, savukārt šos uzņēmējus vienkārši nepieminēt arī nebūtu pamatoti. Tad nu tika atrasts šāds risinājums. Protams, ja kādas ģimenes īpašumi Latvijā vairs vispār nebūs saskatāmi publiski ticamos datos, šī ģimene no attiecīgās saraksta sadaļas izzudīs.

Pērn atklāji Zemzemes ekspedīciju Kolaboracionisms un kolaboracionisti. Populāra ļoti. Vai, tavuprāt, pastāv saikne starp šīs zemes un cilvēku nodevējiem un turīgiem ļaudīm? Proti, vai tie, kas mantoja varu, spēja iegūt arī lielu finanšu labumu no tā? Vai starp Latvijas miljonāriem ir kāds, kurš pie mantas ticis, jo bijis labs nodevējs?

Īsi un skaidri – Latvijā attiecībā uz okupācijas varas kolaboracionistiem nenotika neviena veida lustrācija nevienā jomā. Formāli tika izveidotas jauna nosaukuma valsts pārvaldes struktūras, taču uz tām pārceļoja tie paši okupācijas varas kolaboracionisti, kas taisīja karjeru padomju okupācijas sistēmā, un viņiem pat formāli nevajadzēja nožēlot savu līdzšinējo darbību. Līdzi šie kolaboracionisti paņēma savus padomju okupācijas laika nomenklatūras tikumus un savu okupācijas varas apstākļos kultivēto izpratni par tiesiskumu, godīgumu, likumību, ko iepotēja un nodeva jaunajai paaudzei. Starpība tikai tā, ka nosacītais kapitālisms deva viņiem daudz lielākas iespējas nekā komunistiskās ideoloģijas periodā. Rezultātus mēs tagad redzam faktiski visās valsts pārvaldes un tautsaimniecības sfērās, un runa nav par kādu atsevišķu miljonāru. Runa diemžēl ir par koruptu sistēmu.

Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.

Latvijas bagātākā ģimene joprojām ir Lembergu ģimene - Aivars, Anrijs un Līga, kuru īpašumu kopvērtība gada laikā saglabājusi 140 miljonus latu, savukārt visstraujāk augusi Karginu ģimenes bagātība - par desmit miljoniem latu.

Pētījumu par Latvijā bagātākajām ģimenēm veidoja žurnālisti Lato Lapsa un Kristīne Jančevska, SIA Baltic Screen, korporatīvo finanšu kompānijas Laika stars un SIA Lursoft.

Saraksta veidotāji norāda, ka Latvijas bagātāko cilvēku vidū ir arī miljonāru ģimenes, par kurām puslīdz droši var pateikt tikai to, kuru aktīvi formāli pieder katram ģimenes loceklim, kaut skaidrs, ka šī formālā piederība neatspoguļo reālo situāciju. Šī iemesla dēļ desmit bagātākās Latvijas ģimenes tika iekļautas atsevišķā sarakstā ārpus «Latvijas miljonāru Top 100».

«Ekonomiskie rādītāji tieši nesaistās ar katras ģimenes budžetu, tāpēc to izaugsmi neizjūt uzreiz,» jautāts par to, kāpēc iedzīvotāji nepieredz to izaugsmi, par kuru runā politiskajās aprindās un kuras dēļ Latvijas attīstību dēvē par veiksmes stāstu, norādīja Eiropas Savienības (ES) attīstības komisārs Andris Piebalgs.

«Jebkurai izaugsmei ir jāatsaucas uz tām iedzīvotāju grupām, kas ir mazāk nodrošinātas. Tas nozīmē, ka jābūt vienlīdzīgai nodokļu sistēmai,» sacīja komisārs diskusijā par Eiropas nākotni. Tikmēr aizsardzības ministrs Artis Pabriks piebilda, ka ne jau labi ekonomiskie rādītāji ir pašmērķis, bet gan tas, lai cilvēki izjustu izaugsmi.

Diskusijā pārrunāja ES konkurētspēju ar ASV un Ķīnu, ņemot vērā, ka ES pastāv augsti sociālie izdevumi. A. Piebalgs uz šīm bažām atbildēja, ka «sociālais modelis ir jāpatur»«, jo tas iedzīvotājiem ļauj dzīvot labklājīgi. Komisārs uzsvēra, ka sociālais modelis ir tas, ka iedzīvotājus piesaista Eiropai, bet diemžēl citās jomās tā atpaliek no citiem reģioniem, piemēram, ASV. «ES zaudē konkurētspēju, jo enerģijas izmaksas ir pārāk augstas. Mums ir arī zema konkurētspējība izglītībā un zinātnē. Pat Eiropas labākās augstskolas reitingos atrodas zemāk par ASV augstākās izglītības iestādēm,» sacīja A. Piebalgs, piebilstot, ka bažas, ka ASV un Ķīna var apsteigt Eiropu, ir pamatotas.