Latvijā kažokzvēru audzēšana iet mazumā, Lietuvā

Latvijas veikalu plauktos ir samērā maz kažoku ar zīmīti «Ražots Latvijā». Lielākie mūsu valsts kažokzvēru audzētāji gandrīz visu produkciju realizē ārzemēs, bet pašu zemē palikušās ādas oriģinālos kažokos pārvērš pavisam nedaudz ražotāju, raksta laikraksts Diena.

Mūsu valstī kažoku tapšanas daudzpakāpju process norit SIA Gauja AB, kas nodarbojas ar kažokzvēru audzēšanu, kažokādu vairumtirdzniecību un kažokādu izstrādājumu šūšanu. Tur audzē kažokzvērus - ūdeles un sudrablapsas un veic ādu pirmapstrādi, respektīvi, tās tiek izkaltētas. No pilna cikla iztrūkst tikai viens posms - ģērēšana. Tā tiek veikta Itālijā, Polijā, Francijā. Pēc tam uzņēmums ādas saņem atpakaļ. Bet tie ir tikai 10% no saražotās produkcijas, ko Latvijā pārvērš dažādos kažokādu izstrādājumos.

90% kažokādu tiek eksportētas, un iespējams, ka tās mūsu valsts tirgū atgriežas, piemēram, Spānijā, Itālijā, Turcijā uzšūta kažoka veidā.

Kažokādu tirdzniecība pasaulē notiek kažokādu izsolēs. «Tā pircējs sameklē sev vislabāko preci un ražotājs var dabūt par savu preci vislabāko cenu,» Dienai stāstījusi SIA Gauja AB menedžere ārējo sakaru jautājumos Sandra Vilciņa. «Izsoles, kurās mēs piedalāmies, notiek Kopenhāgenā un Helsinkos. Tās norit piecas reizes gadā - decembrī, februārī, aprīlī, jūnijā un septembrī. Lielākās kažokādu pircējas ir Ķīna un Honkonga. Latvijas kažokādas tiek vērtētas kā ļoti labas,» stāstījusi S. Vilciņa.

Kā raksta laikraksts, Latvijas kažoku ražotājindustrija kopumā uzskatāma par mazu - gadā tiek iegūts, piemēram, 300-500 tūkstoši ūdeļādu. Dānijā - 15 miljoni. Savukārt, pasaulē gadā saražo vismaz 50 miljonus ūdeļādu.

Latvijā kažokzvēru audzēšana iet mazumā, bet Lietuvā šī nozare attīstoties ļoti strauji. Aizpērn tur bija 30 saimniecību, pagājušajā gadā - jau 48. «Lietuviešu uzņēmēji saredzējuši peļņas iespējas. Tur aktīvi tiek dibinātas ģimenes fermas, kas darbojas līdzīgi kā kažokzvēru audzētāji Skandināvijā. Kā pie mums, Latvijā, pie mājas ir kāpostu lauks, tā, piemēram, Somijā - neliela ūdeļu vai sudrablapsu ferma. Dzīvnieku barošanu un tālāko apstrādi nodrošina centralizēti. Mums vienmēr bijis savādāk, jo latvietis ir vienpatnis, kurš uzskata, ka neviens darbu neizdarīs labāk par viņu. Latvietis viens pats uzņemas atbildību par darbu no sākuma līdz beigām. Bet tā rodas lielākas izmaksas,» situāciju raksturojusi S. Vilciņa.

Igaunijā turpretī esot viena kažokzvēru audzēšanas saimniecība un tā pati piederot somiem. Latvijā šobrīd varot runāt par 7-8 nopietnām saimniecībām, kurās ir, sākot no 3000 zvēriem līdz pat 30 tūkstošiem.