Šajos divos gados viņš neesot jutis, ka valsts patiešām gaidītu savējos atgriežamies. Viņam vairākkārt bijusi doma vēlreiz braukt projām no Latvijas. Atturējis tikai īpašums - dzimtas mājas. Tieši vectēva māja bijis viens no motīviem, kāpēc J. Jurjāns atgriezās, jo vajadzēja saimnieku. Kad piedzima dēls Mārtiņš, vecāki vēlējās, lai viņš aug savā valstī, kas bija otrs iemesls. Tagad cilvēki aizbraucot ne tikai kredītsaistību dēļ, daļai esot svarīgi sev nodrošināt vecumdienas, nostrādājot svešumā līdz pensijai. Nepieciešamais valsts atbalsts, viņaprāt, būtu izsakāms vienā teikumā - darba vietas ar konkurētspējīgu atalgojumu un visu nodokļu nomaksu, vēsta Diena.
Pirms aizbraukšanas J. Jurjāns strādājis Valmieras apstākļiem labu darbu - bija tirdzniecības pārstāvis kādā vācu uzņēmumā. Arī tagad J. Jurjāns esot tirdzniecības pārstāvis, bet tikai citā kompānijā. Ne valsts, ne pašvaldība viņam neesot palīdzējusi. Darbs atrasts ar labu paziņu palīdzību. «Es centos pats visu izdarīt. Neesmu lasījis Reemigrācijas plānu, bet domāju, ka cilvēki var paļauties tikai paši uz sevi. Neviens taču netic tam, ko valdība stāsta,» tagad laikrakstam sacījis J. Jurjāns.
Laikraksts norāda, ka to saka cilvēks, kura bērnības draugs ir tagadējais valdības ministrs.
J. Jurjāns arī piebildis - tie aizbraukušie, kas bērniem dod latviskus vārdus, savās domās vēl ir Latvijā, bet «tie, kuri izvēlas internacionālus vārdus, jau ir tendēti uz iekļaušanos tajā sabiedrībā».
