Man vairāk patīk raudzīties uz priekšu, nevis atpakaļ. Tomēr, ja pēc 12 nostrādātiem gadiem tiek mainīta darbavieta, arī atpakaļ ir jāparaugās. Šie 12 gadi Izdevniecībā Dienas Bizness man ir bijuši vērtīgi – esmu guvusi unikālu pieredzi, piedzīvojusi profesionālo izaugsmi un satikusi daudz interesantu cilvēku.
Esmu no sirds pateicīga visiem, ar kuriem esmu gan kopā strādājusi, gan par kuriem esmu rakstījusi. Jo īpaši esmu pateicīga visiem lasītājiem, kas ir lasījuši gan manus, gan manu kolēģu rakstus un kuru sejas es pat nepazīstu, bet kuri pazīst mūs – žurnālistus varbūt pat precīzāk, nekā mums pašiem to labpatiktu atzīt.
Auditorija ir katram medijam vissvarīgākais un visdārgākais. Taču nenoliedzams ir fakts, ka cilvēku paradumi mainās un tas, kas bija populāri pirms 10 gadiem, nav vairs aktuāli šodien. Tieši tāpēc Dienas Bizness (DB) manā vadībā arvien vairāk sāka attīstīt arī digitālo virzienu – mēs ieviesām video formātu un izmantojām tā iespējas plašāk nekā citi drukātie mediji Latvijā. Manā vadībā DB nebaidījās arī no eksperimentiem, jo bija ambīcija paplašināt DB esošo auditoriju. Ir nenoliedzams fakts, ka avīzes šodien īsti vairs nevar konkurēt ar operatīvām ziņām internetā, tāpēc ir jāmeklē jauni ceļi, kā medijam būt vajadzīgam un pamanāmam lielajā informācijas gūzmā. Kā liecina avīžu lasītāju auditorijas pētījumi, lasot kāda izdevuma centrālo rakstu, lasītājs atrodas pastāvīgā diskusijā ar šajā rakstā pausto informāciju, un raksts ir jo veiksmīgāks, ja lasītājus tas spēj arī satraukt, nevis tikai apstiprina to, ko viņi jau tāpat ir zinājuši. Ja ir skaidrs, ka laikrakstu šodien vairs nelasa, tikai lai informētos un izveidotu viedokli, tad varbūt lasa tāpēc, lai iegūtu spēcīgas emocijas? DB izmēģinājām arī šo ceļu un ieguvām savus secinājumus.
Jautājums, kas daudziem tagad deg uz mēles, ir, kas būs tālāk ar Dienas Biznesu? Man dodoties jaunos, profesionālos izaicinājumos, par DB galveno redaktori tiek iecelta mana līdzšinējā vietniece Anita Kantāne. Anita ir ar lielu pieredzi žurnālistikā, un es esmu ar viņu kopā nostrādājusi pusotru gadu. Šajā laikā esmu viņu iepazinusi kā stingru, strādīgu un apzinīgu cilvēku, kam ir savs redzējums par to, kā lietas darāmas tālāk. Pēdējā pusotra gada laikā DB ir realizējis arī daļu Anitas ideju, līdz ar to viss, kas izskatās jauns, patiesībā ir tikai loģiska evolūcija, sekojot un piemērojoties aktuālajām norisēm.
Attīstība ir nebeidzams mēģinājumu ceļš. Strādājot presē, pierodi pie tā, ka lietas mainās ļoti strauji un no rīta gandrīz nekad precīzi nezini, kāda šī diena izskatīsies vakarā. Pierodi arī pie tā, ka, lai kas arī nebūtu noticis, no rīta vienmēr ir jauns sākums. Lai kāds arī turpmāk būs DB virziens, mums pieder kopā pavadītais laiks, uzvaras un kļūdas, jo bez tā visa mēs nebūtu tie, kas šodien esam.
