Pēdējā laikā viena no galvenajām tēmām finanšu tirgos bijusi slīgšana dziļāk negatīvu likmju okeānā. Šāds ienesīgums valstu parādam nozīmē, ka, investoriem savā starpā tirgū aktīvi mijot parāda vērtspapīrus, to cena pakāpeniski pieaugusi, līdz pārsniegusi apjomu, ko tie, ņemot vērā obligāciju kupona likmi, var nopelnīt, līdz dzēšanai turot šos vērtspapīrus.
Citiem vārdiem sakot, beigās dabūsi mazāk, nekā šo obligāciju esi pircis. Noticis ne tikai tā – Eiropas valdībām arī pirmreizējās sava parāda izsolēs to izdevies nopārdot ar negatīvu likmi. Pietiekami daudzi labāk izvēlas dārgi pirkt drošas obligācijas, pat neskatoties uz to, ka, tās turot, tiks garantēti zaudēta nauda. Tas ir ļoti izdevīgi valdībām, kurām ir lieliska iespēja ļoti lēti vai pat ar mīnusa zīmi (!) pārfinansēt savas saistības. Arī Latvija spējusi aizņemties ar negatīvām likmēm.
Zināmas pārdomas gan varētu rasties, cik tad patiesi šādas likmes ataino valstu riskus. Pagājušajā nedēļā, piemēram, bija ziņas, ka pirmo reizi ar nelielu negatīvu likmi savu īstermiņa parādu izdevās emitēt Grieķijai. Jā, ir runas, ka sliktākais Grieķijai jau ir aiz muguras. Tiesa gan, šī valsts vēl nosacīti nesen bija eirozonas parādu krīzes epicentrs un bija spekulācijas gan par totālu tās ekonomikas krahu un parādu norakstīšanu, gan izstāšanos no eiro monetārā reģiona. Tāpat milzīgs – virs 180% no IKP – joprojām ir šīs valsts parāds, kur par tā atdošanu pilnā apmērā arī var mēģināt strīdēties. No otras puses – pamata pieņēmums ir, ka pārējās eirozonas valdības tomēr neļaus Grieķijai iekrist vēl vienā parādu krīzē, kam attiecīgi šobrīd visi, šķiet, arī mēģina ticēt.
Lai nu kā, šāda situācija, šķiet, ataino finanšu tirgu interesanto stāvokli, kur daudzi atrodas mazāk negatīva ienesīguma meklējumos. Proti, labāk pirkt pat šādu Grieķijas parādu, jo alternatīva – Vācijas, Francijas vai Šveices saistības – ir ar vēl krietni lielāku mīnusa zīmi.
Būtībā investori valdībām piemaksā par privilēģiju to parādā nobāzēt savu naudu.
Augustā pirmo reizi vēsturē Vācijai ar negatīvu ienesīgumu izdevās pārdot pat savu 30 gadu parādu.
Situācija visai interesanta izveidojusies arī no krājēju viedokļa. Ja agrāk bija pierasts pie kādiem procentu ienākumiem, tad pārskatāmā periodā Eiropā uz ko tādu, šķiet, nav ko cerēt. Tāpat šādos laikos būtiski ir saprast – lai cerētu uz agrāko ieguldījumu atdevi (piepildītu savu krājkasīti tik lielā mērā, kā daudzmaz iecerēts), ir jāuzņemas lielāks risks. Otrs variants bez būtiski lielāku risku uzņemšanās, lai vispār būtu cerības sasniegt savus mērķus, ir mēģināt krāt vairāk un ilgāk. Kas to nedara, riskē nesakrāt tik daudz kā, iespējams, ir nepieciešams tām pašām vecumdienām. Protams, lielākam riskam pēc definīcijas ir savas ēnas puses.
Ilgtermiņa obligāciju turētāji ir pensiju fondi un apdrošinātāji. Šādas obligācijas pērk arī citi lieli tirgus dalībnieki, jo bieži vien par to naudas uzglabāšanu depozītā vai kontā bankas Eiropā pieprasa vēl lielākas maksas.
