Kara Ukrainā ietekmi izjūtam aizvien asāk. Īpaši būvniecībā. Līgumi noslēgti par summām, kas sarēķinātas, vadoties pēc miera laika cenām, bet situācija strauji mainījusies, piegāžu tirgi aizvērušies, cenu lēciens bijis dramatisks, arī atklājies, ka virkni materiālu vispār nav iespējams piegādāt (vismaz ne saprātīgos termiņos).
Būvnieki, kas līgumus jau noslēguši, kļuvuši par situācijas ķīlniekiem – lai pildītu saistības, pašiem vēl jāpiemaksā, bet arī līgumu laušana nav risinājums, jo tad jāmaksā soda nauda. Forsmažora nosacījumu, ko parasti formāli ieraksta līgumos, attiecināšana uz esošo situāciju arī neskaidra. Atliek vien cerēt uz to, ka pasūtītāji būs pretimnākoši un spēkā esošos līgumus pārskatīs.
Bet kas notiks ar pārējo? Skaidrs, ka, pārdalot pieejamos līdzekļus, no daudzām būvniecības iecerēm būs jāatsakās. Tas nozīmē, ka reāli veicamo darbu būs mazāk. Tātad būvfirmām būs vēl grūtāk noturēties, tā teikt, virs ūdens un arī grūtāk atturēt speciālistus no domām par emigrāciju.
Vai infrastruktūras būvniecība, kas tiek tradicionāli uzskatīta par ekonomikas sildīšanas galveno instrumentu, tuvākā gada laikā daudzmaz vērā ņemamos apjomos vispār notiks? Un kāda nākotnes perspektīva saskatāma pēc šīs cenu un deficīta krīzes? Vai būvkompānijas izturēs šo pārmaiņu laiku? Vai būs, kas būvē pēc krīzes?
Vai nebūs tā, ka darbi iesāktajās būvēs apstāsies uz nezināmu laiku, kā bijis jau piedzīvots? Vai, piemēram, notiks kā ceļubūvē – pamatni gan varēs sagatavot, bet asfalta darbus nāksies atlikt, jo nebūs bitumena vai naudas tam?
Svarīgi, lai situācijas nopietnību pilnībā apzinās ne vien izpildītāji, bet arī pasūtītāji. Un ne tikai apzinās, ka viss ir slikti, bet arī meklē risinājumus, tostarp piegāžu problēmas novēršanai. Piemēram, ja ir iespēja pirkt par lētāku cenu, bet lielā vairumā, tad jāmeklē partneri, jākooperējas. Ja apjomi tādi, kas lielāki par Latvijas patēriņu saprātīgā termiņā (iepirkt, lai glabātu, arī nav jēgas), jāsadarbojas ar ziemeļu un dienvidu kaimiņiem, un tur tad ar tikai kompāniju sadarbību var nepietikt, iespējams, nepieciešama valstu ministriju struktūru iesaiste, piemēram, lai iepirktu bitumenu un piegādātu ar kuģi no kādas aizjūras zemes. Un arī, ja projektu realizācija kļūst dārgāka un valsts nevar būtiski celt aizņemšanās latiņu, varbūt vairāk jāizmanto privātās un publiskās partnerības modelis? Variantu ir daudz, katrai situācijai savi piemeklējami, svarīgi, lai būtu gatavība par tiem runāt un arī, ja atrasts labākais risinājums, tad ātri pieņemt attiecīgos lēmumus un rīkoties.
Šajā saistībā būtiska ir tēze, ko intervijā Dienas Biznesam pauž biedrības Latvijas Ceļu būvētājs valdes priekšsēdētājs Andris Bērziņš: izdevīgāk būtu šodien samaksāt, iespējams, vairāk, nekā tas bija sākotnēji plānots, nevis atlikt būvdarbus uz, kas to zina, cik ilgu laiku. Un ļoti būtiski arī ir beidzot veidot vienotu valsts un pašvaldību pasūtījumu kalendāru, lai būvnieki redz perspektīvu un lai pasūtījumu apjomi nav viļņveidīgi. Labi, ceļu būvē ir izteikta sezonalitāte, bet tomēr arī tur svarīgi ir saprast, kas varētu būt sagaidāms pēc gada, diviem.
Jāsāk arī definēt prioritātes, ar skaidriem kritērijiem pamatot, kāpēc viens vai otrs projekts īstenojams kaut kad tūlīt, bet kādi citi – pēc noteikta laika. Naudas apgūšanas laiks beidzies, jārēķina jo īpaši cītīgi, lai par pieejamiem līdzekļiem varam paveikt maksimāli daudz, turklāt paveikt to, kas nes kopējo labumu un nevis ilgtermiņā tikai pabaro izpildītājus.
Un vēl arī jāskatās plašākā perspektīvā. Pēc robežas ar Krieviju un Baltkrieviju aizvēršanas mēs vairs nevaram būt kā tilts starp Austrumiem un Rietumiem, tagad vismaz uz krietnu laiku esam tādā kā Eiropas nomalē, visu uzmanība ir pievērsta situācijai Ukrainā, un ir skaidrs, ka tā būs arī turpmākos gadus, jo pēc kara visi tieksies palīdzēt šai valstij atgūties no zaudējumiem.
Ko tas nozīmē mums? Vispirms jau to, ka mums jābūt vēl efektīvākiem. Politiķi par to mēdz runāt, pamācot uzņēmējus, taču tas pats attiecināms arī uz valsts pārvaldi – tā vairs nevar ērti dzīvot pati par sevi un būt tikai patērējoša, tai jābūt gatavai darboties sazobē ar naudas pelnītājiem.
