Atbalstām savējos! Šādas skaļas frāzes dzirdam gadu no gada, aicinot iegādāties pašmāju produkciju. Diemžēl realitāte nav tik rožaina un vietējos atbalstoša. No vienas puses lielveikali mudina iegādāties vietējo ražotāju un audzētāju produkciju, no otras puses – vietējā produkcija no veikalu plauktiem tiek izmesta.

Gada sākumā viena mūsu biedra (“Mežvidu tomāti”) produkcija tika izņemta no kādas lielveikalu ķēdes plauktiem. Arguments – audzētājs par savu produkciju prasot pārāk augstu cenu. Loģika ir skarba. Konkrētajam lielveikalu milzim iepirkt dārzeņus no 3.valstīm ir izdevīgāk, jo to cena ir zemāka, līdz ar to uzcenojumu var uzlikt lielāku. Un štrunts par to, ka dārzeņi nākuši no valsts, kas, iespējams, dārzeņu audzēšanā izmanto tādus augu aizsardzības līdzekļus, kas Eiropas Savienībā (ES) ir aizliegti jau sen.

Turklāt runa nav tikai par “Mežvidu tomātiem”. Uzcenojums Latvijas dārzeņiem atsevišķos veikalos sasniedz pat 200%, kā arī kopumā visai daudzi veikali nekautrējoties Latvijā ražotai pārtikai “uzmet” lielāku uzcenojumu nekā importa produktiem. To atzinusi Konkurences padome, un to novērojam arī mēs. Lielveikalus interesē maksimāla peļņa, savukārt patriotiskie saukļi, aicinot pirkt vietējo produkciju, ir dubultas morāles demonstrējums. Sabiedrība demonstrē lojalitāti, ar savu maku atbalstot vietējos, savukārt lielveikali skaļi deklarē atbalstu, domājot vien par sava maka interesēm. Tā sakot, no “tudiš – pīp” un patriotiskajiem saukļiem pāri paliek vien “pīp”.

Latvijā ir labas iestrādes un ilgtspējīgas būvniecības piemēri, tomēr plašākā tvērumā ilgtspējas prakse ēku būvniecībā pagaidām vēl tiek reti izmantota, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomiste Baiba Brusbārde un padomnieks enerģētikas un klimata politikas jomā Dzintars Jaunzems.

Ekonomisti norāda, ka ilgtspējīgas būvniecības prakse drīzumā būs obligāta Latvijā. Šogad martā Eiropas Parlamentā tika apstiprināts ēku dekarbonizācijas plāns, kas nosaka, ka visām jaunajām ēkām no 2030.gada ir jābūt bezemisiju. Emisiju aprēķinos ņems vērā visu ēkas būvniecības dzīves ciklu, sākot ar finansēšanu un projektēšanu, līdz atkritumiem pēc objekta nojaukšanas. Tas nozīmē, ka pārmaiņas būvniecības nozarē ir steidzamākas nekā jebkad agrāk.

Latvijas eksporta tirgos pieprasījums pēc ilgtspējīgiem, sertificētiem materiāliem aizvien pieaugs, un tā ir Latvijas uzņēmumu iespēja ielauzties tirgū un izrauties attīstībā, raksta ekonomisti. Jau šobrīd vairākiem Latvijā ražotiem būvmateriāliem ir izsniegti apliecinājumi par atbilstību starptautiskām produktu vides deklarācijām, un tie veiksmīgi iekaro ārējos tirgus.

Zaļo publisko iepirkumu pērn pašvaldības caurmērā ir izmantojušas biežāk nekā valsts pārvalde, proti, 2023. gadā 12 % no pašvaldībās izsludinātajiem iepirkumiem bija ar vides aizsardzības prasībām, bet valsts pārvaldē – 7 %, liecina Aprites ekonomikas indeksa komandas apkopotie Iepirkumu uzraudzības biroja dati.

Zaļais publiskais iepirkums ir viens no būtiskākajiem instrumentiem, kā pašvaldības var stimulēt apritīgumu, samazināt negatīvu ietekmi uz vidi un veicināt resursu efektīvu izmantošanu.

“Tie ir praktiski instrumenti, kas rada tiešu ietekmi un veicina ilgāku resursu apritīgumu un atbildīgu saimniekošanu. Piemēram, apgaismojuma un datortehnikas iepirkumos tiek ieteikts izmantot aprites cikla izmaksu izvērtēšanu un prasīt ilgāku garantijas periodu, kas nodrošina ilgstošāku preču lietošanu un mazina atkritumu daudzumu. Mēbeļu iepirkumos var iekļaut prasības par remontējamību un demontāžas instrukciju nodrošināšanu, savukārt drukas iekārtām – iespēju izmantot atkārtoti uzpildāmas tintes un tonera kasetnes. Arī būvniecības projektos paredzēta atkritumu šķirošanas infrastruktūras izveide un būvniecības atkritumu apjoma samazināšana,” norāda Latvijas Ilgtspējīgu iepirkumu asociācijas valdes priekšsēdētāja Inese Pelša.

Pēdējos mēnešos aizsāktā diskusija par cenu samazināšanu pārtikai pēc būtības ir vērtējama pozitīvi, tomēr vienlaicīgi izvēlētie virzieni un instrumenti maz ticams, ka sniegs cerēto rezultātu. Ja mērķis ir padarīt pārtikas produktus pieejamākus iedzīvotājiem, ir jāizvēlas daudz racionālāki un efektīvāki instrumenti.

Pirmkārt, Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kurā nav samazināta PVN likme pamatprodukcijai kā maizei, piena produktiem, gaļai, graudaugiem, olām un zivīm. Jāsamazina PVN likme pārtikas pamatkategorijām līdz 5 – 9% kā daudzviet Eiropā. Tas provizoriski ļautu samazināt pārtikas cenas par 12 – 16%.

Otrkārt, ļoti rūpīgi jāvērtē nodokļu likmju palielināšana un to ietekme, jo tas ir pretrunā valsts amatpersonu apgalvojumam par cenu samazināšanu pārtikai. Katru gadu pieņemtais valsts budžets Saeimā ir izaicinājums gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem, kā tikt galā ar tā radītajām papildu izmaksām. Uzņēmējiem tas nozīmē būt radošiem un atrast jaunus veidus, kā būt vēl īpašāk efektīviem un darboties ar maksimālu rentabilitāti. Bet, protams, šim ir arī limiti.

Vairāki ēdināšanas uzņēmumi šī gada janvārī uzrakstīja anonīmu vēstuli Konkurences padomei, citiem nozares uzņēmējiem, pašvaldību iepirkumu komisijām un arī vairākiem lielākajiem medijiem, vēršot uzmanību, ka nozarē konstatējamas diezgan pārliecinošas karteļa pazīmes starp trīs uzņēmumiem. Tomēr grūti apstrīdamu un viegli pārbaudāmu faktu gūzma uz desmit lapām nespēja nevienu ieinteresēt.

Īsais stāsts ir diezgan vienkāršs - nozares uzņēmēji, kas sevi ir nosaukuši par Ēdinātāju apvienību, ir konstatējuši vispirms to, ka trīs lieli ēdinātāji - SIA Baltic Restaurants Latvia, SIA Žaks-2 un SIA Fristar ir saistīti vai savstarpēji pazīstami. Proti, Baltic Restaurants Latvia pieder četrām privātpersonām, kurām pieder arī Fristar, tomēr Fristar līdzīpašnieku vidū ir arī Jānis Meija, kurš ir arī vienīgais Fristar valdes loceklis. Savukārt uzņēmums Žaks-2 pilnībā pieder Žannai Gajevskai, taču ir nianse - citā uzņēmumā - SIA Deliment, kur Gajevskai šobrīd pieder 49%, laikā no 2021.gada aprīļa līdz 2023.gadam piederēja arī tam pašam Jānim Meijam, turklāt viņi abi arī bija uzņēmuma amatpersonas. Tas nozīmē, ka Gajevska un Meija bija ne tikai pazīstami, bet kopīgi dibinājuši uzņēmumu. Turklāt viņus vieno arī Izglītības iestāžu ēdinātāju asociācija, par kuru gan daudz informācijas nav atrodams, bet pēc datiem gada pārskatā biedru skaits varētu nepārsniegt trīs.