Pārlieks stratēģiskums bojā darba devēju un ņēmēju attiecības un neveicina noturīgu biznesu. Latvijas nelielais tirgus nosaka, ka perspektīvs šeit var būt tikai ilgtermiņa attiecībās balstīts bizness, uzskata pārdošanas vadības konsultāciju un apmācības kompānijas Occam Consulting īpašnieks Ph.D. Edmunds Apsalons.Viņa grāmatas «Komunikācijas kompetence: kā saprasties un veidot attiecības» (izd. Zvaigzne ABC) atvēršana notiks 30. aprīlī.DB: Kāpēc cilvēkiem ir grūtības saprasties?E.A.: Domāju, ka to atzīs visi – mums ir problēmas ar saprašanos, sadarbību un ilgtermiņa attiecību veidošanu. Visā sabiedrībā. Sākumā man šķita, ka iemesls ir sarunāšanās, saprašanās, sadarbības un partnerības nepārvaldīšana – neziņa par šiem procesiem un principiem un šādu iemaņu trūkums. Analizējot šo situāciju dziļāk, esmu secinājis, ka mums visiem tomēr ir gana daudz zināšanu, iemaņu un pieredzes – kā negatīvas, tā pozitīvas. Un galvenais iemesls, kāpēc mums nesanāk, ir motivācijas trūkums. Īstenībā mēs nemaz negribam sazināties, saprasties, sadarboties un veidot ilgtermiņa attiecības.DB: Ko tas nozīmē darba tirgū?E.A.:No vienas puses, runa ir par komunikācijas kompetencēm, par prasmi sarunāties, sadarboties un veidot lietišķas attiecības, jo runa šeit ir tieši par lietišķām attiecībām. Tām obligāti nav jābūt draudzīgām attiecībām, jo biznesa vidē mums nav jādraudzējas, bet gan jāveido partnerības attiecības. Tās balstās uz savstarpēju izdevīgumu. Uzsveru – savstarpēju, jo esam tendēti domāt par savu izdevīgumu. Tomēr partnerattiecībās ir jādomā arī par otras puses izdevīgumu. It kā komunikācijas kompetences ir vajadzīgas «tikai» tiem, kas ikdienā runā ar citiem cilvēkiem. Tomēr, ja pavērtējam, kuriem amatiem tas varētu būt svarīgi, tad ir ļoti reti amati, kuros tas nav svarīgi, jo mēs jau praktiski visu laiku esam komunikācijā un mēģinām panākt sev vēlamo rezultātu.Esmu to piedzīvojis pats, jo vienubrīd nokļuvu ļoti augstā amatā – biju ļoti liela koncerna attīstības direktors, un šķita: nu tik esmu lielais vadītājs! Jau nākamajā dienā sapratu, ka esmu neapskaužamā situācijā, jo man nebija neviena padotā un bija jāpanāk, lai visi pārējie, kas nav manā pakļautībā, strādātu manis nospraustajā virzienā. Vienīgais instruments bija prasme ar cilvēkiem sarunāties un motivēt darīt to, kas viņiem nemaz nav jādara. Šī ir komunikācijas nozīmīguma viena puse – darbinieku iemaņas. Otra puse ir jau visa biznesa filozofija, un tas ir jau daudz globālāk – kā es savu biznesu veidoju?Attiecībā uz komunikācijas tēmu es pamanīju, ka, jo vairāk es ar cilvēkiem ar to runāju, jo ir skaidrāk, par viņi to nesaprot. Komunikācija tiek saprasta kā informācijas apmaiņa. Bet tā ir stratēģiska komunikācija, kad informācija tiek raidīta ar mērķi kaut ko sasniegt.Bet es runāju – atvainojiet, bet neesmu šo terminu izgudrojis pats – par komunikatīvu komunikāciju jeb par komunikāciju, kurai ir komunikatīvi jeb sadarbības, sadzīvošanas un saprašanās, t.i., kopības mērķi, ko arī nozīmē latīņu vārds communio. Mēs sarunājamies, lai kļūtu par veselumu, lai būtu kas vairāk par indivīdiem.Kad cilvēkiem izstāsta, ka ir dažāda izpratne par komunikāciju, – un es uz to skatos ļoti šauri, tikai kā uz saprašanās procesu –, tad lielākā daļa saka: jā, tas ir ļoti svarīgi arī biznesā – prast saprasties. Un pamazām es redzu, ka interese par to, ko es piedāvāju, pieaug. Tas nozīmē, ka reālā vajadzība pastāv, ka ir cilvēkiem reālas problēmas sarunāties, saprasties, sadarboties – un kur nu vēl partnerattiecības!Visu rakstu lasiet laikrakstā Dienas bizness.
Laikraksta abonentiem elektroniskā versija DB arhīvā.
