Precīzi runājot, olimpiāde ir nevis noslēgusies, bet tieši sākusies. Daudzviet mediju vidē nepareizi lietotais vārds patiesībā apzīmē gaidīšanas periodu starp vienām olimpiskajām spēlēm un nākamajām.
Pašas spēles gan ir noslēgušās, un droši var teikt - diezgan veiksmīgi. Tās bija veiksmīgas Krievijai - ja nolūks bija pierādīt savu varēšanu un bizantisko vērienu, tad sporta terminoloģijā runājot, trāpīts tieši devītniekā. Turklāt, nebija nekādu drošības ekscesu, kas mūsdienu pasaulē, jo īpaši Krievijā, galīgi nav maz. Veiksmīgas tās bija sportistiem - ja var ticēt ziņās dzirdētajam, tad uzņemšana un organizēšana vairāk atbildusi labākajām rietumu, ne slāvu tradīcijām. Veiksmīgi gāja pat Krievijas neapmierinātajām minoritātēm, kas, patiecoties Sočiem, iekļuva visu pasaules mediju dienas kārtībā. Bet, protams, visveiksmīgākie šajās spēlēs varam justies mēs paši. Vienalga pēc kādiem algoritmiem rēķināt, Latvijas rezultāti stipri pārspēj knapos ieguldījumus sportā un mūsu necilās cilvēkresursu iespējas.
Un tad uzreiz pirmais jautājums pēc triumfālās atgriešanās - par kompensācijām. Pat mūsu premjere, kas citos jautājumos ir gatava gaidīt līdz nākamajai Saeimai vai vēl tālāk, olimpiešu prēmiju sakarā ieņēmusi neparasti aktīvu nostāju. “Par prēmijām olimpiešiem nav nekādu bažu,” viņa apliecina. Labi, protams, ka vismaz par kaut ko mūsu valstī nav nekādu bažu. Tomēr vai nebūtu mazliet piedienīgāk, ja valsts augstākās amatpersonas mēģinātu bažas kliedēt nedaudz citās jomās - lai nebūtu jābažījas par Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu, par medicīnas sistēmas lēno, bet drošo sagrūšanu, par Latvijas acīmredzamo iztukšošanos vai jebkuru no tām lietām, kuru dēļ viņi tomēr savās vietās atrodas vispirms. Bet nē - vienīgā reize, kad var dzirdēt drošu aplieicinājumu, ir dāvinot naudu sportistiem. Neapšaubāmi populārs lēmums - sports, kā nekā, ir mūsdienu sabiedrības reliģija. Tomēr diez vai pašsaprotams.
Raksti par tēmu
Šādas kompensēšanas nedaudz degradē Olimpisko spēļu aicinājumu. Sportisti tur tiek aicināti piedalīties zem savas valsts karogiem, jo tas ir gods zem šī karoga stāvēt. Nevis tādēļ, ka attiecīgā valsts viņiem kaut kā īpaši bagātīgi kompensēs pūles. Naudas prēmijas var saukt dažādos vārdos, bet savā būtībā tā ir vienkārši medaļu nopirkšana - valsts samaksā sportistam, ka tas ir nesis tās karogu. Ja tā, tad gluži vienalga, kas tas par sportistu - par attiecīgu samaksu gan kenijietis mūsu vietā maratonu noskries, gan ķīnietis galda tenisu uzspēlēs. Turklāt, iegūt medaļu olimpiskajās spēlēs ir katra sportista augstākais karjeras sapnis un atalgojums pats par sevi. Lai arī kā, bet tieši Latvijas valsts ir devusi viņiem iespēju šo sapni sasniegt, un nav nekāda iemesla par to vēl justies kaut ko parādā. It īpaši, ja valstij ar brīvajiem līdzekļiem, maigi sakot, ir diezgan pašvaki. Turklāt, šeit līdzās neizbēgami jautājums - kādēļ tieši sportistiem? Mūsu operas primadonna Maija Kovaļevska taču negaida kompensāciju par to, ka izcīnījusi triumfālus panākumus uz Metropolitēna skatuves, lai arī Latvijas vārdu viņa iznesusi ne mazāk vērienīgi.
Jautājums par valsts atbildību un kompensēšanu šobrīd aktuāls arī medicīnas jomā. Protams, mūsu valsts specifika - ārkārtīgi lielais nabadzīgu cilvēku skaits, neļauj drošu roku pārņemt turīgo eiropas valstu modeļus. Tomēr nevar arī pilnīgi neņemt vērā tos nodokļu maksātājus, kuri vispār šo sistēmu uztur. Katrs vidēji pelnošais ne tikai nodrošina bezmaksas medicīnu tiem, kas paši to nevar atļauties, bet vēl bieži maksā dubulti un trīskārši gadījumos, kad viņam šis pakalpojums nepieciešams pašam. Protams, sabiedriskais līgums liek mums uzņemties rūpes par mazāk aizsargātajiem un uzliek vēl šādus tādus pienākumus. Tomēr saistības, kuras ikvienam drusku virs vidējā pelnošajam ir jāuzņemas Latvijā, izskatās diezgan nesamērīgas. Mums ir jāuztur veselības sistēma, pretim nesaņemot nekādas privilēģijas. Jāmaksā pensijas šī brīža pensionāriem, pašiem ne uz ko daudz necerot. Jānodrošina zglītības sistēma, kas būtībā tikai gatavo jaunos aizbraucējus. Un vēl dažādas citas lietas, par kurām, teiksim tā, neizskatās īsti jēgpilni maksāt.
Tādēļ lēmums, kuru joprojām pieņem aizvien pieaugošs skaits latviešu - startēt zem citas valsts karoga, ir vienkārši racionāls. Cilvēkam nepatīk, ja no viņa tikai ņem, bet neko nedod pretim. Tad viņam rodas bažas. Tieši šīs bažas būtu vērts sākt klīdināt politiķiem. Ne kompensēt kādus sentimentālus patosus, bet iedzīvināt realitātē seno tautas gudrību - dots devējam atdodas.
