Pēdējā laikā modē ir vides un klimata izaicinājumu aktīvisms. Ne visas tā izpausmes gan ir draudzīgas uzņēmējdarbībai.
Zināmu bīstamību rada tas, ka vērojama tādu industriju un patērētāju paradumu kaunināšana, kas saistās ar arvien zaļāk domāt gribošā pūļa gudrībai netīkamiem produktiem vai pakalpojumiem.
Skaļāk pēdējā laikā izskanējusi, piemēram, aviācijas kaunināšana. Lidmašīnas piesārņo gaisu, kas nozīmē, ka nopelt ir iespējams gan šādas kompānijas, gan to klientus, kas turklāt paši par sevi lielākā mērā nu mēģina izvēlēties citus transporta veidus vai kādā ceļojumā nedodas vispār (cerot neatstāt negatīvu ietekmi uz vidi). Vēl ar zaļākas pasaules solījumiem var gūt popularitāti, un Rietumvalstīs nomanāmas politiķu runas par nepieciešamību ierobežot lidojumus vai aviācijas nozarei noteikt papildu nodokļus.
Pieejamā informācija liecina, ka šādai gan visas šīs industrijas, gan citu un arī pašai savu paradumu kaunināšanai ir negatīva ietekme uz daudzu aviokompāniju veikumu, kurām jau tā tagad jāmēģina darboties lielākas neskaidrības un lēnīgākas ekonomikas apstākļos. Dzirdami spriedumi, ka paši apdraudētākie varētu būt tieši Eiropas šādi te uzņēmumi.Interesanti, ka nupat par šo kaunināšanas tēmu, kas sāk aptvert vēl citas nozares, izteikusies Eiropas apģērbu industrijas milža Hennes & Mauritz vadība. Tā lielā mērā norādījusi - lai gan pamatdoma par zaļāku pasauli esot apsveicama, tas radot ievērojamu sociālo risku. Proti, šāda kaunināšanas kustība ir tendēta, lai kaut ko neļautu darīt -, piemēram, patērēt. Tam varot būt neliels pozitīvs iespaids uz vidi, lai gan šajā pašā laikā - sociālās sekas no tā būšot briesmīgas. Proti, galu galā iespējama negatīva ietekme uz nodarbinātību, ekonomikas izaugsmi, un var palielināties nabadzība. «Vides inovācijas, atjaunojamā enerģija un uzlaboti materiāli ir labāki veidi kā risināt klimata pārmaiņu jautājumus nekā patēriņa moratorijs,» skaidro H&M vadība.
Katrā ziņā izskatās, ka «klimata kaunināšana» ir jauns risks uzņēmējdarbībai un, iespējams, visai sabiedrības stabilitātei, ja tas novedīs pie dzīves līmeņa krituma vai pat nabadzības. Tādēļ jācer, ka kādi risinājumi radīsies no konstruktīvām sarunām nevis tos noteiks dusmīga pūļa ekoloģisko taupītāju, sociālo mediju vai vides ekstrēmistu gudrības.Var spekulēt, ka cilvēki var nebūt gatavi šķirties no visām tām lietām, kas nāk komplektā ar tautsaimniecības pieaugumu un līdz šim ierastajām ērtībām, kas pašas par sevi, iespējams, atbildīgas par lielu daļu no ekonomikas un produktivitātes palielināšanās.
Turklāt, ja, piemēram, Eiropa šajā ziņā ir flagmanis un apgrūtina darbu daudziem saviem uzņēmumiem, tad vieta jau tukša nepaliks un šo telpu var aizpildīt kādi citi, kurus tik agresīva politika neskars.
Sagaidāms, ka viss notiekošais nozīmēs, ka par milzīgu biznesu kļūs dažādas iniciatīvas, kas iekļausies zaļākas pasaules padarīšanas shēmā.
Skaidrs, ka tām pašām aviokompānijām tas izmaksās miljardus, kur šis faktors pats par sevi var mazināt gaisa satiksmes apmēru un nozīmēt to pakalpojumu cenu pieaugumu jeb rēķins galu galā var tikt pasniegts tiem pašiem patērētājiem.
