Teorētiski tām vajadzētu atspoguļot iegūto zināšanu līmeni. Turklāt tām nekādi nevajadzētu būt atkarīgām no tādiem faktoriem kā, piemēram, konkrētais skolotājs vai skola, kurā šī atzīme iegūta. Tomēr diemžēl joprojām ne vienmēr tas tā ir.
Viens no
pēdējo mēnešu lielākajiem klupšanas akmeņiem, mācības
aizvadot digitālā vidē, ir iespēja pārliecināties, ka skolēni
patiešām mācās un apgūst attālinātajās stundās apspriesto
mācību vielu. Īpaši gadījumos, kad runājam par skolēniem, kam
dažādu iemeslu dēļ trūkst motivācijas mācīties. Neesot vienā
telpā, ir ievērojami grūtāk laikus novērtēt katra skolēna
iesaisti un progresu. Tāpēc efektīvākais veids, kā tas atzīts
arī OECD rekomendācijās, ir panākt, ka labu, produktīvu mācību
procesu atbalsta arī veids, kādā skolēnu mācību sasniegumi tiek
novērtēti. Kā to panākt?
Ikdienā
tas nozīmē likt lietā iespējas, ko sniedz formatīvā vērtēšana
un tās piemērošana digitālajā vidē.
Vairums no
mums savā izglītības ceļā pieredzējuši un atpazīst summatīvo
vērtēšanu, kuras ietvaros skolēnam ir jāuzraksta vai jāsniedz
mutiskas atbildes par informācijas apjomu, kas apgūts konkrētā
laika periodā. Ja dažādu iemeslu dēļ skolēns nav apguvis vai
izpratis šo informācijas apjomu, tad vērtējums ir zems, savukārt,
ja skolēns atbild pareizi,
tad vērtējums ir augsts. To vislabāk raksturo visiem zināmais
Sēdies,
pieci princips.
Tomēr šajā
vērtēšanas sistēmā ir vairāki trūkumi. Pirmkārt, tā nedz
skolēnam, nedz skolotājam nepalīdz izprast skolēna ikdienas
progresu mācībās. Šāda vērtēšana abām pusēm nesniedz
atbildi par to, kas mācību procesā jāuzlabo, un bieži veicina
ielaistas problēmas mācību vielas apguvē. Tāpat atzīmju likšana
kļūst par nevajadzīgu biedu skolēnu acīs. Īpaši ņemot vērā
faktu, ka vērtējuma izlikšana (atzīmes vai citā formā) nereti
tiek izmantota kā motivēšanas rīks, nevis atbalsts, kas palīdz
saprast, ko skolēnam vēl jāapgūst, lai uzlabotu savus rezultātus.
Mūsdienīgas
izglītības mērķim nevajadzētu būt uzstādījumam “zināt
vielu uz 10” (jo tas nekad nebūs objektīvi novērtējams), bet
gan, lai katrs bērns klasē sacenstos pats ar sevi un rīt zinātu
un prastu vairāk nekā šodien.
Raksti par tēmu
Šādas
pārmaiņas iespējams panākt, regulāri sekojot līdzi katra
skolēna individuālajam progresam un liekot lietā tā dēvēto
formatīvo vērtēšanu. Tieši tā ļauj novērtēt, vai skolēns
iesaistās mācību procesā un kā attīstās viņa zināšanas un
prasmes. Šāda vērtēšana veicina attīstošo mācīšanos un
nodrošina to, ka tā ir nebeidzams attīstības process, nevis
vajadzīgo faktu iekalšanu kontroldarbam.
Mūsdienīgā
mācību vidē tas nebūt nenozīmē papildus slodzi skolotājam,
pieprasot nepārtraukti veidot un labot pārbaudes darbus, bet gan
efektīvi izmantot digitālos mācību rīkus, kuros formatīvā
vērtēšana jau iebūvēta kā princips.
Tā,
piemēram, mūsu radītajā mācību vietnē soma.lv katrs skolēns
var pildīt uzdevumus un uzreiz saņemt atgriezenisko saiti par
rezultātu (kas pareizi, kas nepareizi, kas jāuzlabo), savukārt
skolotājs uzreiz var novērtēt – kā katram skolēnam veicas, pie
kā katram no viņiem jāpiestrādā. Līdz ar attālināto mācību
uzsākšanu Latvijā, soma.lv lietotāju un izmantoto digitālo
resursu skaits ir būtiski audzis. Kas ir svarīgi, šāda mācību
vide iedrošina bērnus nebaidīties no kļūdām, bet gan izmantot
tās, lai mācītos un patiesi izprastu uzdoto. Koncentrēšanās uz
kontroldarbu atzīmēm diemžēl šos mērķus nesasniedz.
Te gan
jāuzsver, ka summatīvā vērtēšana pati par sevi nav nekas
slikts. Tomēr mūsdienīgā mācību procesā nav ieteicams
aprobežoties tikai ar to. Kombinējot abas metodes un mācību
procesā izmantojot formatīvo vērtēšanu, tiek veidots tilts starp
skolēnu un skolotāju, kas abām pusēm ļauj precīzi saprast –
ko bērns zina un spēj, un kas vēl nepieciešams, lai sniegumu
uzlabotu.
Formatīvais
vērtējums nozīmē tūlītēju, konstruktīvu un katram atbilstošu
atgriezenisko saiti, ko vidēji 30 bērnu lielā klasē iespējams
īstenot tikai ar tehnoloģiju palīdzību. Tādējādi
koncentrēšanās uz formatīvo vērtēšanu kā pamata metodi ļauj
veidot tik svarīgo labas mācīšanās praksi neatkarīgi no skolas
izmēra, specializācijas vai pedagoga spējām.
Un šajā
laikā, kad izglītība un veids, kādā zināšanas tiek apgūtas,
piedzīvojušas tik radikālas pārmaiņas, laba un atvērta mācību
vide ir svarīgākais, uz ko tiekties. Tikai tā izglītības procesā
varam noturēt ikvienu bērnu, neskatoties uz sākuma punktu zināšanu
apguvē. Tas arī būs svarīgākais, kas noteiks, cik veiksmīga būs
mūsu izglītības sistēma un jaunieši. Tāpēc arī nozīmīgi, ka
šim uzstādījumam seko ne tikai skolotāji un izglītības procesa
veidotāji, bet arī vecāki – izprotot izglītības procesa
pārmaiņas un iedrošinot tās savā ikdienā ieviest arī savu
bērnu skolas un skolotājus.
