Sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanas konkursā pagarināts piedāvājumu pieņemšanas termiņš. Valsts pēdējā mirklī mēģina labot kļūmes, un tomēr cēlā ideja celt pārvadājumu kvalitāti, tikt pie labākiem autobusiem, saņemt labāku piedāvājumu sabiedrībai mijas ar bažām – cik par to būs jāmaksā.

Šajā gadījumā bažas ir ļoti konkrētas. Proti, valstij ir tik daudz naudas, cik ir. Paredzams, ka vairāk nebūs.

Visām labajām domām ir viena bēda, un mēdz teikt, ka velns slēpjas detaļās. Par laimi, šīs detaļas ir labi zināmas. Turpmākie 10 gadi sabiedriskajos pārvadājumos ir sadalīti trīs līdzīgos laika periodos, un tieši šis dalījums ir visu iebildumu pamatā.

Uzņēmēji pārmet, ka nav iespējams prognozēt degvielas cenu, algas un citus izdevumus tālāk par diviem gadiem. Savukārt valstij labi patīk 3,5 gadus ilgs periods jebkuru cenu pārskatīšanai. Patiesībā šis konflikts ir tik vecs, cik vien pastāv valsts izdevumu plānošana. Plānotājiem patīk domāt trīsgadēs, piecgadēs, iezīmēt līdzekļu tēriņus pēc desmit un pat piecdesmit gadiem, tomēr mainīgā realitāte ar negatīvu zīmi ir visu plānotāju bieds. Plānotājiem patīk optimistiskais scenārijs, kad ienākumi aug. Tad aprēķinu ailītēs viss ir pareizi.

Nelaime ir, ka Latvijā iedzīvotāju skaits samazinās, bet valsts teritorija paliek tā pati. Ceļu kopgarums nerūk, un pārvadājumi vajadzīgi aizvien mazākam skaitam cilvēku. Samazinās arī nodokļu ieņēmumi, un ik pa laikam politiķi grib situāciju labot, tostarp palielinot akcīzes nodokli degvielai. Visi šie faktori uzņēmējam atšķirībā no valsts plānotājiem ir jāņem vērā, ja vien viņi jau sākotnēji neplāno bankrotēt pie pirmās izdevības.

Patiesībā vienīgais izskaidrojums tam, kādēļ pārvadātājiem jāparedz dažādas cenu izmaiņas tirgū pēc trīs un vairāk gadiem, ir visparastākā birokrātija. Redziet, mums tā patīk plānot! Desmit gadi Latvijā labi dalās ar trīs, un tā nav hipotēze, bet valsts akceptēta aksioma, kura spītīgi jāpilda! Raugi, budžets 2021., 2022. un 2023. gadam jau sazīmēts.

Līdzībās runājot, gribas plānotājiem atgādināt par kantaino pagalmu plānošanu. Tā bija problēma, kad visi pagalmu zālāji bija apvīti stūrainām taciņām gājējiem, bet pēdējie spītīgi iemina celiņus šķērsām pāri tiem. Tas notika līdz brīdim, kad izdomāja, ka gājēju celiņus var ļaut iemīt pirms bruģēšanas. Vienkāršāk runājot, plānotāji apjēdza, ka ir vērts saprast, kā notiks kustība. Arī pirms sabiedriskā transporta iepirkuma rīkošanas bija vērts saprast, kādas takas staigās pārvadātāji, jo citādi viss maksās divas reizes dārgāk vai arī vajadzēs divreiz mazāk braukt.