Cenu inflācija rodas, kad pārāk daudz naudas “dzenas pakaļ” pārāk mazam preču un pakalpojumu klāstam. Straujš un pastāvīgs “plašās naudas” (“broad money” – nauda, kas nonāk reālajā ekonomikā) piedāvājuma pieaugums stingri korelē ar cenu inflāciju.
Arī būtiskas preču un pakalpojumu piedāvājuma izmaiņas, piemēram, lielas izmaiņas ražošanas jaudās vai produktivitātē, būtiski ietekmē cenu inflāciju.Balstoties uz Linas Oldenas Švarceras (Lyn Alden Schwartzer) rakstiem un pētījumiem – ja ar parādiem mazāk pārslogotu ekonomiku pārsteidz nozīmīgs ekonomisks satricinājums vai samazinājums, tas ir nepatīkami, bet tam var tikt pāri – ekonomikai kādu laiku stagnējot, neefektīvi biznesi bankrotēs – daži parādi tiks nesamaksāti, bet kopumā produktīvas investīcijas visas nodarītās sāpes pamazām izārstēs.
Tomēr, ja ekonomiku ar augstu aizņemto līdzekļu īpatsvaru (arī valsts parāda līmenī) skar būtisks ekonomisks šoks un recesija, tā saskarsies vai ar plašu defoltu vilni, vai ar ārkārtas naudas drukāšanu, lai finansētu parādus. Šādi notika 2020. - 2021. gadā, kad lielākajā daļā attīstīto valstu, īpaši ASV, tika radīta jaunas naudas masa triljonos eiro vai dolāru vērtībā. Šoreiz “naudas radīšana” notika ne tikai finanšu sistēmā banku rezervēs, bet arī jau pieminētās “plašās naudas” piedāvājumā, ko varēja tērēt mājsaimniecības un uzņēmumi.
Skaidrs, ka straujš plašās naudas piedāvājuma pieaugums, kas palielina pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem, nepalielinot preču un pakalpojumu piedāvājumu (Covid-19 un kara / sankciju izraisītas problēmas), izraisa piedāvājuma šoku un cenu inflāciju. Tirgus laika gaitā tam pielāgojas, cenu inflācijas ātrums pakāpeniski samazinās, taču cenu kāpums galu galā apstājās augstākā līmenī, jo sistēmā pastāvīgi atrodas vairāk naudas. Principā tas ir tas, ko mēs šobrīd piedzīvojam. Dažu preču cenas, kuras auga paraboliski, visdrīzāk atgriezīsies savos iepriekšējos cenu līmeņos vai tuvu tiem, piemēram, zāģmateriālu cenas. Tomēr maz ticams, ka daudzas cenas atgriezīsies 2021. gada cenu līmenī.
Daudzi pasaules mēroga uzņēmumi paaugstina cenas augstāku izmaksu un izejmateriālu cenu dēļ. Kā rezultātā maz ticams, ka daudzas izejvielu cenas atgriezīsies 2020. gada pavasara cenu līmeņos vai darbaspēka izmaksas, piemēram, vidējās algas paaugstināšana tiks pēkšņi atcelta.
Lielākie cenu inflācijas periodi parasti ir pārejoši
Vēl nesen Eiropas Centrālā banka sacīja, ka cenu inflācijas periodi ir pārejoši pieauguma tempa izteiksmē, bet ne absolūtā izteiksmē. Tas nozīmē, ka cenas nesamazinās līdz līmeņiem, kuros tie bija pirms inflācijas sākumā, “atdziest” tikai to pieaugumu tempi. Protams, pastāv īslaicīgi cenu satricinājumi, ko izraisa kāds noteikts katalizators (piemēram, konkrēta metāla trūkums kara dēļ vai roku dezinfekcijas līdzekļa trūkums pandēmijas dēļ), bet šī katalizatora noslēgumā, konkrētā produkta cena parasti atgriežas savos iepriekšējos cenu līmeņos. Šie cenu pieaugumi, galvenokārt, nav saistīti ar jaunas naudas radīšanu, jo tie ir radušies no īslaicīga pieprasījuma-pieauguma vai piegādes / piedāvājuma problēmām.
Bet, ja būtiskas jaunas naudas radīšana ir tas, kas, galvenokārt, izraisīja cenu pieaugumu kopumā, tad pat pēc noteiktu katalizatoru darbības beigām vairumam preču un pakalpojumu cenas būs pastāvīgi augstākas. Jo valūtas vienības vērtība, kurā tās tika mērītas, tiks neatgriezeniski samazinātas, tas ir, nauda zaudēja savu vērtību. Vēl 1913. gadā naftas barelis maksāja 95 centus. Šodien tā cena ir 79 ASV dolāri. 1913. gadā par vienu zelta unci varēja nopirkt 22 barelu naftas. Šodien par vienu zelta unci var nopirkt 24 barelu naftas. Ir novērojama tendence, ka cenu pieaugums ik gadu pieaug vidēji par 4,5%, kas pastiprinājās gadsimta ietvaros. Kurš pie tā ir vainīgas? Tas ir rezultāts naudas masas palielināšanai.
Tas, cik noturīga būs inflācija un kā šī problēma tālāk eskalēsies vai atrisināsies, pašlaik nav skaidrs. Iespējams, ka redzēsim inflācijas viļņus un būs nepieciešams daudz laika – gadiem vai pat gadu desmitiem, lai situācija pilnībā uzlabotos. Visticamāk, būs vairāki inflācijas periodi un “viltus rītausmas”, tostarp līdzīgas tai, kurā mēs šobrīd vai drīz atradīsimies.
Inflācijas mazināšanas pagaidu un ilgtermiņa risinājumi
Pagaidu risinājumi var rasties pieprasījuma mazināšanās dēļ, ko var novērot arī šobrīd. To var panākt nostiprinot dolāra vai eiro kursu un mēģinot “izspiest” jaunattīstības valstis, kurām ir lielas parādsaistības dolāros, no enerģijas tirgus, kas tādejādi atstās vairāk enerģijas ASV, Eiropai un Japānai. Cik tas ir džentlmeniski, lai katrs spriež pats, bet tāda ir realitāte. 80. gados ASV īstenotā agresīva monetārā politika izraisīja Latīņamerikas parādu krīzi un depresiju, kā arī izspieda daudzas valstis no izejvielu tirgus, atnesot “zaudēto desmitgadi” Latīņamerika. Pavisam nesen Eiropas apšaubāmā energoapgādes pārvaldība, ko pasliktināja Krievijas karš Ukrainā un tai sekojošā Eiropas pievēršanās SDG, veicināja tādu valstu kā Pakistānas izspiešanu no SDG tirgus un vietējo elektroenerģijas krīzi. Šobrīd ASV striktā monetārā politika ietekmē visu pasauli, īpaši jaunattīstības valstis, liekot tām savilkt jostas. Dažas no tām cenšas cīnīties pretī, kā, piemēram, Ķīna, kas slēdz darījumus par naftas iegādi juaņās vai Gana, kas slēdz darījumus, lai iegādātos naftu, zeltā.
Ja vēlamies izaugsmi bez augstas inflācijas (nevis stagflāciju vai depresiju un “zaudēto desmitgadi” bez inflācijas), tad ilgtermiņa risinājums, visticamāk, būtu ievērojams enerģijas ražošanas pieaugums. Tehnoloģijas var nodrošināt mūs ar dažādiem inflācijas samazināšanas avotiem, tostarp neseno mākslīgā intelekta lietojumprogrammu pieaugumu, taču galu galā tieši viegli pieejama un lēta enerģija patiešām palīdz kontrolēt cenas, īpaši jaunattīstības valstīm.
Tikmēr var gaidīt, ka fiskālais deficīts ASV un Eiropā paliks neatrisināts un ilgtermiņā veicinās strukturālo naudas piedāvājuma pieaugumu un cenu inflāciju šajā desmitgadē. Galvenā atšķirība starp 2020. un 1970. gadu desmitiem ir tā, ka ļoti daudzu attīstīto valstu parāds pret IKP šodien pārsniedz 100%, salīdzinot ar tikai 30-35% 1970. gados. Procentu likmju paaugstināšana var izraisīt fiskālo spirāli – vēl vairāk izdevumu un naudas radīšanas, vēl lielāku fiskālo deficīti, lai segtu augstākus procentu līmeņus.
Augsto parādu un procentu likmju, novecojošas demogrāfiskās situācijas, ģeopolitiskās spriedzes un ierobežotās enerģijas piegādes kombinācija, visticamāk, izraisīs vairākus un ilgstošus inflācijas viļņus. Periodi, kad inflācija varētu norimt, būs saistīti ar globālā pieprasījuma samazināšanos un ekonomikas stagnāciju, nevis ar to, ko mēs patiesībā vēlamies un pie kā bijām pieraduši – globālo deflacionāro pasaules IKP pieaugumu.
