Vecā kontinenta ekonomikai uzspiežot pa bremzēm, jau drīz medicīnisko palīdzību tai atkal mēģinās sniegt Eiropas Centrālā banka (ECB). Iestāde nupat devusi mājienus, ka, visticamāk, septembrī gatavojas jaunai tautsaimniecības stimulu izziņošanai.
Vēl tikai pagājušogad ECB izbeidza aktīvu uzpirkšanu jeb kvantitatīvo mīkstināšanu (vai arī – naudas drukāšanu), kas pamatā ietvēra valstu parādu un mazākā mērā arī kompāniju parādu iegādi. Daudzi jautājumi saistīti ar to, kā vēl vispār ECB var daudzmaz efektīvi palīdzēt ekonomikai, jo, ja tā turpina uzpirkt valstu parādus, tad nepieciešamajā apmērā to var sākt trūkt. Ir grūti iedomāties, kā eiro likmes var novest vēl zemāk – eiro refinansēšanas likme atrodas pie nulles, bet depozītu likme bankām ir negatīva – pie -0,4%. Centrālā banka gan nedrīkst teikt, ka tā vairs neko lietas labā darīt nevar un tās instrumentu klāsts ir izsmelts, jo tad gan visi, šķiet, kristu panikā.
Šobrīd tādējādi vērojamas spekulācijas, ka ECB var sākt uzpirkt kompāniju akcijas. Šāda centrālās bankas vērtspapīru uzpirkšanas programma var palielināt akciju novērtējumus, kas citos laikos būtu zemāki. Provocējot var mēģināt teikt – kādā brīdī centrālo banku īpašumā būs viss – ar parādu uzpirkšanu tās finansē aktuālās valdības; tāpat ECB var kļūt par lielāko akcionāru gandrīz visos biržas uzņēmumos. Būtībā tas tuvinātos Japānas eksperimentam, kur Centrālā banka jau kādu laiku uzpērk uzņēmumu akcijas, un turklāt tā to darījusi tik sparīgi, ka iekļuvusi lielāko akcionāru vidū lielākajai daļai no šīs valsts Nikkei 225 akciju indeksa aprēķinā iekļautajām kompānijām.
Katrā ziņā centrālās bankas par visu varu cenšas nosargāt labvēlīgus apstākļus cenu pieaugumam finanšu tirgū. Var spekulēt, ka tā ir bīstama spēle, jo nodrošina labu fonu kādam lielākam aktīvu cenu burbulim, kura plīšana bez periodiskas gaisa nolaišanas savukārt var būt ļoti sāpīga. Pēdējo desmitu gadu vēsture liecina, ka kādas plašākas un sāpīgas krīzes notiek līdz ar pamatīgāku aktīvu cenu sabrukumu. Turklāt pēdējā laikā cena kopsolī kāpj gandrīz visam – gan dažādām obligācijām, gan akcijām (cerības, ka daudz ko iegādāsies tās pašas CB). Proti, ja ir pārliecība, ka centrālās bankas vienmēr aizsargās pret zaudējumiem, aug cenu burbuļa risks. Bet, ja aktīvu cenu sabrukums un recesija tomēr atnāk, tad tas var būt brīdī, kad centrālās bankas visu savu munīciju jau ir izšāvušas. Nav izslēgts, ka pašreizējā rosīšanās audzē burbuli un padziļina nākamo recesiju. Varbūt vēl nākamais solis varētu būt, ka ECB sāk pirkt arī, piemēram, reālas preces, piemēram, auto detaļas vai sīpolu kalnus, puķes utt.
Protams, grūti visu vērtēt viennozīmīgi. Ir faktiski neiespējami izmērīt vēl papildu monetāro stimulu efektu. Daudzi gudrie saka – ja vispār netiktu kaut kas darīts, būtu daudz, daudz sliktāk. Arī šobrīd pārsvarā tiek izcelts lielāks labums no īstermiņa ekonomikas bremzēšanās apkarošanas, ja salīdzina ar ilgtermiņa riskiem no vēl pamatīgākās monetārās eksperimentēšanas.
