«Man tas bija kā Golgāta ceļš, emocionāli smags, jo ļoti daudz kas tika izmests ārā, bija kaudzēm jautājumu, uz kuriem nebija atbilžu. Mūsu valstī nav skolu, kurās māca apavu izgatavošanu, visu apguvu pašmācības ceļā, staigājot no viena kurpnieka pie otra pēc padoma. Vēlāk sapratu, ka vajadzēja aizbraukt kaut kur uz Eiropu un pamācīties, piemēram, Ungāriju, Spāniju, Itāliju vai Portugāli. Tad tas ceļš būtu bijis īsāks un efektīvāks. Latvijā šobrīd ir palikuši uz roku pirkstiem saskaitāmi meistari, kas kaut ko saprot no apavu darināšanas,» saka A.Runcis.
Apavu
meistars uz dzīvi Cēsīs kopā ar sievu Kristīni pārcēlies pirms
sešiem gadiem. Iepriekš apavi tapa šim darbam nepiemērotās
telpās VEF kvartālā, vēlāk - ģimenes mājā Cēsīs. A.Runcis stāsta, ka 2014.gadā bijis liels individuālo pasūtījumu
pieaugums. «Sapratu, ka man nepieciešama jau nopietnāka vieta.
Astoņi kvadrātmetri darbam bija par maz,» viņš saka. Ar
laiku parādījās arī dažādas iekārtas, kurām nepietika vietas
esošajās telpās. 2015.gada vidū tika sameklētas telpas darbnīcai
un veikalam. Ateljē
izveidošanā investēti gan pašu līdzekļi, gan Cēsu pilsētas
piešķirtais grants uzņēmējdarbības uzsākšanai, kas veido
aptuveni 2000 eiro, gan aizdevums no Altum.
«Verot vaļā veikalu, biju to iedomājies vairāk kā «show room» pie mūsu darbnīcas, bet tagad, kad tas ir nodzīvojis gadu, saprotu, ka pircēji uz vietas ir, tādēļ kopš pavasara veidojam to kā koncepta veikalu, kurā piedāvājam savus produktus un citu Latvijas dizaineru darbus. Šogad pārciešam vecpilsētas ielas remontu, kurš prasa daudz laika vēsturiskā mantojuma izpētes dēļ. Taču, neraugoties uz apgrūtināto piekļūšanu, apmeklētāji un pircēji ir,» stāsta A.Runcis.
Apavu
meistars uzskata, ka vēl nevar izvērtēt, vai ateljē
atvēršana un ieguldījumi ir attaisnojušies. Lēmums, ka
veikals jāatver Cēsīs, netika pieņemts vienā vakarā: «Izvērtējot telpu piedāvājumus Rīgā, sapratu, ka nomas
izmaksas ir daudz augstākas, tās mums vēl nav pa kabatai.»
Turklāt viens no iemesliem veikala atvēršanai Cēsīs bija arī
laika ekonomēšana - lai katru dienu nebūtu jāpavada trīs stundas
ceļā Cēsis - Rīga - Cēsis. «Pasaulē nenotiek brīnumi - ja
vēlies kaut ko izdarīt, tad astoņas stundas dienā ir jānostrādā
un tajās nevar būt iekļautas trīs stundas nokļūšanai uz darbu.
Tadā gadījumā jārēķinās ar vienpadsmit stundu darbadienu. Zinu, ka daudziem
tā ir ikdiena, bet es vēlos mērenību - darbs, ģimene, atpūta.
Mūsu darbu klasificēju kā dzīvesstila uzņēmējdarbību, tādēļ
to - tāpat kā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu vai ģimenes
restorānu - nevar atstāt tikai darbinieku pārziņā. Saimniekam
blakus ir jābūt gandrīz visos procesos,» uzskata apavu meistars.
Raksti par tēmu
Atverot apavu ateljē, A.Runcis sapratis, ka nākamais izaicinājums būs atrast palīgus. Tas, ka kurpnieki ir uz katra stūra, vēl neko nenozīmē. «Meistarus, kas izgatavo apavus, sauc par apavniekiem, un tādu nav daudz. Reģionā, tikpat kā neviens. Turklāt šim arodam vairumā gadījumu nāk līdzi «aroda mantojums» – alkoholisms. Izvēle paliek niecīga.»
Pēdējos sešos gados ir ļoti strauji attīstījusies attālinātā pārdošana, kura diemžēl labi nedarbojas apavu tirdzniecībā. «Ja esi «Ecco» apavu cienītājs un zini, ka 43. izmērs der, tad attālināti var pirkt, pārsteigumu nebūs. Ārvalstnieki vēl nav iepazinuši mūsu produktu, līdz ar to nav droši par tā atbilstību individuālām prasībām. Pircēji vēlas apskatīt, apčamdīt, pielaikot preci, jo nav pārliecināti, ka derēs,» novērojis A.Runcis. Runājot par eksportu, viņš atzīst - darījumu skaits ir smieklīgi mazs - viens vai divi ceturksnī. Tie gan ir bijuši no eksotiskām valstīm, tomēr e-veikals nav attaisnojis cerības. Apavi bijuši pieejami arī veikalos Rīgā, piemēram, «Paviljons», «M50». Tomēr «June9Shoes» produktiem ir augsta pašizmaksa. Vairumcenai vai iepirkšanas cenai pieliekot klāt, piemēram, pieticīga veikala 50% uzcenojumu un PVN, gala cenai ir grūti konkurēt uz vispārējā piedāvājuma fona. Tādēļ A.Runcis to vērtē kā sev neveiksmīgu sadarbības modeli.
Aptuveni sešas stundas vien tiek pavadītas pie zābaku virsas šūšanas, ja piegrieztne ir sarežģīta. Tad vēl 12-16 stundas ir darbs pie sašūtās virsas cīkošanas - uzvilkšanas uz liestes, zoļu un papēžu izgatavošanas. Tajā pašā laikā ir jāapkalpo klienti uz vietas, jāveic materiālu sagāde un jākārto saimnieciskās lietas. Nedēļā iespējams izgatavot individuāli pasūtītus aptuveni četrus apavu pārus. Tad, ja ņem par piemēru 300 eiro vērta viena sieviešu zābaku pāra izgatavošanas darba stundu laiku, sanāk vidēji 20 stundas. «Šis ir tas vecais stāsts par to, ka kurpnieks pats ir bez kurpēm. Man vēl ir paveicies,» pajoko apavu meistars.
«Kad sāku šo nodarbi, skatījos uz jauno
dizaineru darbiem un domāju – šausmīgi augstas cenas! Tagad
saprotu, kādēļ tā sanāk. Biju iedomājies, ka, izstrādājot
prototipu un tad to pavairojot, varēšu nodrošināt pieņemamu
cenu, bet tagad saprotu, ka tad tas būtu sērijveida produkts,
kurš, visdrīzāk, ar laiku kļūtu garlaicīgs un vēl nestu līdzi
sev masu patēriņa efektu-būtu katram piektajam uz ielas
sastaptajam cilvēkam. Ar trikotāžas izstrādājumiem, pieļauju,
ka ir vieglāk. Pašizmaksa tiem ir zemāka, peļņa, kuru
var sadalīt starp ražotāju un pārdevēju, lielāka. Tiem gan vajadzīgi
lieli apgrozāmie līdzekļi, jo tirāžas mazos daudzumos sanāk
dārgi.»
A.Runcis stāsta, ka šajā nozarē ir parādījusies arī konkurence. Laikā, kad tika uzsākta apavu izgatavošana, pamanāmākie bija tikai Elīnas Dobeles un uzņēmuma «Elegants» apavi.
