Dānijā valdības funkcija darba tirgus regulēšanā ir nodrošināt minimumu un tad – turēties pa gabalu
Dānijas Darbadevēju konfederācijas starptautisko lietu direktors Nils Trampe lielu daļu sava darba laika pavada Briselē, lai ES līmeņa labi domātos darba tirgus regulējumus turētu pa gabalu no savas valsts biznesa ikdienas un ekonomikas. Iemesls tam ir dāņu darbadevēju un darba ņēmēju sadarbības tradīcija, kas rada elastīgu un reizē sociāli drošu darba tirgu, kurā centrālās valdības loma ir minimāla. Kopš deviņdesmitajiem gadiem šī sistēma pasaulē ir pazīstama ar pašu dāņu radītu nosaukumu – flexicurity. Šī saruna notiek Rīgā saistībā ar Dānijas vēstniecības un Latvijas Ekonomikas ministrijas rīkoto diskusiju par flexicurity sistēmu.
Fragments no intervijas:
Kā Dānija nonāca pie sava darba tirgus secinājuma, ka mazāk likumu rada lielāku kārtību?
Dānijā tiešām ir ļoti maz likumdošanas, kas regulē darba tirgu, un tas darbojas labi. Kad vien Brisele izdomā kaut ko jaunu, tas vienmēr ir kāds likums, un tas nekad nav saskanīgs ar Dānijas domāšanu, un mums ir jāpiestrādā, lai dabūtu izņēmuma statusu vai atsevišķus noteikumus šo jaunumu piemērošanā. Mums ir ārkārtīgi labi funkcionējošs, ļoti pragmatisks darba tirgus, kurā vairākums lēmumu tiek pieņemti kompāniju līmenī.
Bet pieļauju, ka tas sākās ar problēmu, vai ne?
Precīzi. Sākās tas vairāk nekā pirms 100 gadiem, kad tika radītas arodbiedrības un darba devēju organizācijas. Tās meklēja veidu, kā sadzīvot un sastrādāties, un to arī atrada. Bet tas, ko mēs tagad saucam par flexicurity, radās ļoti smagas ekonomiskās krīzes laikā, kad astoņdesmitajos gados Dānijā bija ļoti liels bezdarbs, demonstrācijas un sabiedriskie nemieri. Mūsdienās Dānijā kaut kam tādam ir grūti noticēt, bet tolaik mums tiešām bija vardarbīgas demonstrācijas, un tajās piedalījās simtiem tūkstoši cilvēku.
Viens no nemiera iemesliem bija globalizācija. Sešdesmitajos gados mēs bijām izveidojuši savu labklājības sistēmu, kurā ļoti liela daļa bija sabiedriskajam sektoram – slimnīcām, skolām, pansionātiem, kas rūpējās par katru un visiem, bet mums bija paslīdējis garām, ka tam visam ir vajadzīgs pamats – konkurētspējīgas kompānijas, kas nozīmē ilgtspējīgu nodokļu bāzi. Līdzīgi Latvijai, mēs esam maza, atvērta ekonomika, bet darba tirgus bija ļoti centralizēts – ne valdības, bet sociālo partneru līmenī. Centralizēti tika noteikts, kādam ir jābūt algu līmenim, darba laikam utt. Bet globalizētā ekonomikā kompānijas jau konkurē starptautiski, un tās ir ļoti atšķirīgās situācijās. Tām ir jāspēj arī ātri pielāgoties mainīgo tirgu prasībām, un mēs, darbadevēji, sākām šādu sistēmu veidot kopā ar arodbiedrībām.
Tā kā sākumā tiešām bija problēma – milzīga krīze, un tās mācība, ko guva visa sabiedrība, bija, ka mums ir jābūt spējīgiem mainīties un pielāgoties. Globalizētā pasaulē, kur mēs esam atkarīgi no eksporta, citādi nevar būt, un līdz ar flexicurity cilvēki to vairs neuzskata par draudu, bet gan par iespēju. Protams, ir izņēmumi un reģionālās atšķirības, un arī Dānijā ir izteikta urbanizācija, un pilsētās dzīve ir labāka. Tomēr vispārīgi cilvēki vairs nebaidās no globalizācijas un ir pozitīvi noskaņoti par nākotni.
Dāņu darbinieki nupat Global Workforce Happiness indeksā ir atzīti par laimīgākajiem pasaulē.
Darbinieku apmierinātība ir tiešām augsta, un pamatā tam ir vairāki faktori. Viens ir iespēja attīstīties kā profesionāļiem. Ja viņiem nepatīk darba devējs, viņi aiziet. Dānijā ir viegli nolīgt un viegli atlaist, un no darbadevēju puses tas nozīmē lielāku atvērtību gados jauniem darbiniekiem un riska uzņemšanos.
Visu interviju Sākumā bija problēma lasiet 2. janvāra laikrakstā Dienas Bizness.