Neanalizēšu to jūru sofisma, demagoģijas un vienkārši ūdens, ko gāza ārā runātāji, tikai atgādināšu dažas smieklīgas epizodes – DDK pārstāvja nespēju nosaukt kaut vienu konkrētu piemēru paša izteiktajiem apgalvojumiem; satiksmes ministra neatlaidīgās vaimanas par to, ka ātrāk jāieved viesstrādnieki un vienlaikus nespēju atbildēt uz jautājumu – vai skolotājus arī ievedīsim no Mongolijas? Un nemaz ne smieklīgo tautas balsojumu...
Jau nākamajā rītā internetā izplatījās sarkastisks teksts «Mīlam šo valsti», kur, cita starpā, teikts:
* ...jo mēs saražojam cukuru, tad to iznīcinam un pēc tam to iepērkam no ārvalstīm.
* ...jo vienīgais, ar ko mēs varam atriebties Krievijai par okupāciju, ir šprotes.
* ...jo pie mums alus ir lētāks nekā minerālūdens!
* ...jo mēs visi tik ļoti mīlam dzimto zemi, ka cenšamies to neizbradāt un braukt prom uz ārvalstīm.
* ...jo pret inflāciju cīnās, paaugstinot cenas.
* ...jo kukuļus var oficiāli noformēt.
Raksti par tēmu
* ...jo darba grupā, kuras uzdevums ir atrisināt satiksmes problēmas Rīgā, ietilpst divi teologi, fizmats un jurists.
* ...jo Latvijā notiek visdārgākā popiela pasaulē - Jaunais Vilnis.
* ...jo mums dzīvokļu cenas Rīgas centrā ir līdzvērtīgas cenām Parīzē un Ņujorkā.
* ...jo pie mums vienīgais, kas ir Eiropas līmenī, tās ir cenas.
* ...jo latvietis ēd poļu ābolus, dzer igauņu pienu, iepērkas lietuviešu veikalos un ļoti lepojas ar savām latviskajām tradīcijām.
* ...jo atceries - lai arī cik daudz tu būtu valstij samaksājis nodokļos, tu vēl jo projām esi tai parādā.
* ...jo dzīve ir grūta, bet vismaz algas ir smieklīgas
*.. jo valstij naudas pietiek tikai lielajām algām, mazajām – nē.
Acīmredzot sarkasms ir vienīgais, kas mums atlicis, jo saprātīgos argumentos neviens vairs neieklausās. Šķiet taču tik elementāri, ka valstī būtu jānosaka trīs prioritātes: NACIONĀLĀ RAŽOŠANA, EKSPORTS un PELĒKĀS EKONOMIKAS IZSKAUŠANA. Un, protams, taupības režīms, galvenokārt sākot no galvgala – valdības. Realitāte ir tāda: Jelgavas un Liepājas cukurfabriku slēgšana, mazo ražotāju masveida maksātnespējas un slēgšanas vilnis, ražošanas pāreja ārvalstu kapitāla rokās, kā rezultātā peļņa nepaliek šajā valstī un tiek spiests uz lēto darbaspēku, infrastruktūras, sakaru un energoresursu trūkums valstī, arvien pieaugošie ministriju un valsts iestāžu tēriņi, arvien masveidīgāka sabiedrības noslāņošanās, arvien zemāka izglītības kvalitāte un inteliģento profesiju prestižs. Var jau teikt, ka nav tik traki. Protams, no kura skatupunkta kāda aina paveras......
