Reklāmas un sabiedrisko attiecību kompānijas Ogilvy PR Worldwide reģionālais vadītājs Stjuarts Smits DB sarunā ar Didzi Meļķi atklāj savas domas par nozari, tiešo mārketingu, biznesa vadīšanu un citiem būtiskiem jautājumiem. Cita starpā, viņš izsakās arī par to, vai ir iespējams vadīt pārmaiņas un kāpēc kompānijas ar veiksmīgu menedžmentu krīzi nepazīst.Viena no jūsu specialitātēm ir pārmaiņu vadība. Vai tas neizklausās pēc nejēdzības pašā pamatā? Kā tu vari vadīt pārmaiņas? Es teiktu, ka ne vairāk kā kalnu upi, sēžot gumijas laiviņā.Nekad nebiju par to tā domājis.Tiešām?Nē. Citādi man būtu gatava atbilde. Bet es domāju, ka var gan vadīt pārmaiņas.Un krīzes vadība man izklausās pavisam traki.Jā, ar krīzi ir traki, bet es to visu sauktu par «situācijām» vai «jautājumiem». Un par šādām situācijām ir gana daudz zinātnisku datu. Kā darbinieks es negribu pārmaiņas. Kā vadītājs? ‒ Varbūt, bet varbūt nē. Bet vai cilvēkiem var likt gribēt pārmaiņas? Un kā būtu, ja viņus iesaistītu tajā, kādas šīs pārmaiņas varētu būt? Lūk, aiz šiem jautājumiem ir itin daudz zinātnisku pētījumu, un to kompānijas bieži vien neapzinās.Bet kompānijas, kas domā, kā tām būtu jāmainās, un seko šim procesam, pielieto biheiviorisma psiholoģiju, izturas pret darbiniekiem ar cieņu un veic pārmaiņas tādā tempā, kas būtu tiem vairāk pieņemams. Šādas pārmaiņas kompānijā būs veiksmīgākas. Godīgi sakot, tādas pārmaiņas būs arī lētākas, jo, ja tās netiks veiktas pareizi, tās izgāzīsies.Krīzes vadības ziņā, manuprāt, jums ir taisnība. Krīze galvenokārt gan ir valsts politikas jautājums. Bet kompānijas gan var saprast, kas ir to lielie jautājumi, un tās var tos ietekmēt. Ļoti daudz ko var darīt, lai mazinātu riskus, pirms tie kļūst par krīzi.Tādā izpratnē es jums piekrītu – ka vadība un menedžments ir pirms krīzes un pirms pārmaiņas tev pašas uzkrīt.Jā, krīze ir slikti pārvaldītas kompānijas problēma.Tātad ir vai nu krīze, vai menedžments. Vai jūs tam piekristu?Jā, es tam piekristu. Es vēl gribēju teikt par sociālajiem medijiem. Ikviens ir tik ļoti fokusējies uz tiem, ka, notiekot krīzei sociālajos medijos, šķiet, cilvēki aizmirst pamata noteikumus. Tie ir – ja tu ievieto saturu feisbuka lapā kāda produkta krīzes situācijā, tu nedrīksti aizmirst par cilvēcisko aspektu. Proti, tev ir jāļauj, lai patērētāji, lai klienti runā ar taviem klientu attiecību darbiniekiem un ir jāmēģina īstenot sarunu viens pret vienu, nevis tikai komunicēt, ko nu tu par to visu gribi teikt.Kā tas ir iespējams?Kompānijām ir klientu serviss ar simtiem cilvēku, kas krīzes situācijā tam var pievērsties. Man pašam ir tāds likums – ja es redzu, ka trīs cilvēki piedalās e-pastu strīdā, kādam ir jāpaceļ klausuli. Tā tas klientu komunikācijā darbojas.
Visu rakstu lasiet laikrakstā Dienas bizness.
Laikraksta abonentiem elektroniskā versija DB arhīvā.
