Šī gada sākumā inflācija turpinās augt un gada vidējā inflācija šogad varētu sasniegt 6-7% pretstatā 3,3% pērn, prognozē banku analītiķi.

"SEB bankas" ekonomists Dainis Gašpuitis skaidro, ka iemesli straujajam inflācijas kāpumam jau vairākus mēnešus nemainīgi balstās maksas par mājokli, transporta un pārtikas sadārdzinājumā. Šo trīs grupu kopējais devums ir 6,34 procentpunkti. Arī pārējās grupās ir vērojams cenu pieaugums, kaut mazāk izteiksmīgs. Arī eirozonā inflācija decembrī pieauga par 0,1% līdz 5%, kas ir augstākais līmenis kopš eiro ieviešanas. Inflācija, neskaitot enerģijas cenas izmaiņas, decembrī pieauga par 0,3% līdz 2,8%, bet inflācija arī bez svaigas pārtikas, alkohola un cigaretēm nemainījās - 2,6%.

Situācija dažādās dalībvalstīs atšķiras. Beļģijā, Austrijā, Vācijā un Somijā inflācija decembrī bija zemāka nekā novembrī. Francijas centrālās bankas vadītājs izteicies, ka inflācija Francijā un eirozonā ir tuvu maksimumam un turpmāk tai vajadzētu palēnināties. ECB galvenais ekonomists Filips Leins izteicies, ka neskatoties uz rekordaugsto cenu pieaugumu 5% apmērā decembrī eirozonas inflācija šogad samazināsies. Vērtējot pašreizējās enerģijas cenas un nākotnes līgumus, var pieņemt, ka inflācija ES ir sasniegusi vai ļoti tuvu augstākajam punktam, uzskata D.Gašpuitis.

Septembrī inflācijas līmenis pieauga par 1.6%, kas pacēla gada inflāciju līdz jauniem augstumiem – 22.2%. Joprojām būtiskākie inflācijas virzītājspēki ir rodami trijās galvenajās grupās – mājoklis, pārtika un transports, kas veido 18.4 procentpunktus no kopējās inflācijas.

SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis norāda, ka pamazām vērojama arī inflācijas pastiprināšanās pārējās grupās. "Kaut tas ir mazāk izteikts, šāda inflācijas paplašināšanās nozīmē, ka tās uzņemto tempu kļūs arvien sarežģītāk ierobežot. Tomēr pamat tendenci turpinās diktēt enerģijas cenu, īpaši gāzes, tālākā dinamika. Attiecībās uz gāzi pavīd pozitīvi signāli, kuru spēku mēs spēsim novērtēt uz gada beigām, nākamā gada sākumā. Pagaidām gāzes cenu lejupslīde vieš piesardzīgu optimismu. Laikapstākļi šobrīd tam ir labvēlīgi, gāzes krātuves Eiropā pildās un gāzes piedāvājums ir pietiekams, lai cena turpinātu piezemēties. Ja īstenosies prognozes, kas dzirdamas no ASV, ka šī ziema varētu būt izteikti silta, cenas pavasarī varētu rukt straujāk, strauji dzesējot inflāciju. Tomēr tuvākajos mēnešos inflācija vēl turpinās tiekties jaunos līmeņos, jo daudzās grupās, tai skaitā, tarifos pēc inerces turpinās uzrādīties līdzšinējais kāpums. Tas attiecas gan uz pārtiku, gan pakalpojumiem. Turklāt jaunu nenoteiktību nesīs nākamā gada sākums attiecībā uz Krievijas naftas un naftas produktu embargo stāšanās spēkā," prognozē D.Gašpuitis.

Patēriņa cenu pieaugums Latvijā pēdējos mēnešos ir bijis viens no straujākajiem pēdējo 20 gadu laikā, un inflācijas dinamika šobrīd jau līdzinās 2007. - 2008. gadā pieredzētajam, norāda banku analītiķi.

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, novembrī patēriņa cenas Latvijā palielinājās par 7,5 % salīdzinājumā ar 2020. gada novembri, savukārt tikai kopš šī gada augusta patēriņa cenas Latvijā ir augušas par 3,7 %. Lai arī patēriņa cenu kāpums šobrīd līdzinās 2006. – 2008. gada periodam, inflācijas iemesli šoreiz ir citi. Šobrīd Latvijas ekonomikā nav vērojamas būtiskas ekonomikas nesabalansētības vai pārmērības, un inflāciju pamatā ir izraisījuši ārējie faktori.

Patēriņa cenas Latvijā šobrīd visvairāk ietekmē naftas cenu kāpums un enerģētikas krīze Eiropā, kas ir izveidojusies dažādu ekonomisku un politisku faktoru, kā arī laikapstākļu rezultātā, norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

Inflācija eirozonā augustā ir pakāpusies līdz augstākajai atzīmei teju 10 gados, liecina Eurostat apkopotā informācija.

Vēl mēnesi iepriekš monetārā reģiona gada inflācija atradās pie 2,2% atzīmes. Savukārt nemaz ne tika sen - pagājušā gada beigu daļā – monetārais reģions atradās cenu sarukuma stadijā.

Kopumā inflācija eirozonā vasaras pēdējā mēnesī izrādījās augusi straujāk nekā analītiķu vidēji pirms tam prognozētie 2,7%. Lielais jautājums, protams, ir – cik noturīgs būs šāds patēriņa cenu spiediens. Pēdējā laikā ietekmīgākās centrālās bankas pielikušas daudz pūles skaidrojot, ka inflācijas lēciens būs pārejoša parādība. Tam sliekušies piekrist arī lielākā daļa ekonomisti. Tomēr, inflācijai esot augstākai, šajos pieņēmumos var parādīties robi (tā ir arī munīcija tiem, kas tam gluži nepiekrīt).

Līdztekus zemākiem ienākumiem un vienam no augstākajiem darbaspēka nodokļu slogam Eiropā Latvijas iedzīvotāju pirktspēju šobrīd iznīcina vairāk nekā 21,3% augstā vispārējā inflācija. Jebkuram vietējā tirgus uzņēmumam ir jautājums, kurš varēs nopirkt viņa ražojumu vai pakalpojumu ziemā pie jaunajiem tarifiem.

Paradoksāli, ka vidēji inflācija eirozonā ir tikai 8,9%.

Kā pēc izstāšanās no Savienības

Šogad Latvijā, kā arī Lietuvā un Igaunijā pieredzētā inflācija vairāk atgādina pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades sākumu, kad valstis «stājās» ārā no PSRS. Situācijā, kad PSRS rubļa emisiju Baltijā kontrolēt neviens vairs nespēja, loģisks solis bija pāriet uz savu naudu, kuras emisiju kontrolētu paši un līdz ar to arī «iegrožotu» inflāciju. Vienlaikus tobrīd bija citi faktori – sociālisma sistēmā saimniekojošu, bet tirgus ekonomikā strādāt nespējošu vai neprotošu uzņēmumu slēgšana, darba vietu samazinājums, nespēja konkurēt, patērētāju dzīšanās pēc krāsaina iepakojuma, neraugoties uz produktu kvalitāti un ražošanas valsti, pāreja no deficīta pie šķietamas pārpilnības. Daļēji tā laika notikumu sekas ir jūtamas arī šodien, tomēr atliek cerēt, ka inflācijai šodien ir citi cēloņi. Kādēļ cerēt? Ja cēloņi ir tie paši, tad pēc noklusējuma iznāk, ka mēs pametam Eiropas Savienību vai arī Savienība pamet mūs!

Inflācija Latvijas iedzīvotāju labklājību samazina daudz straujāk nekā procentu likmju kāpums, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomisti Klāvs Zutis un Krista Kalnbērziņa.

Ja procentu likmju pieauguma dēļ finansiāli ievainojamo mājsaimniecību īpatsvars pieaug par tuvu diviem procentpunktiem, tad izdevumu sadārdzinājuma dēļ šādu mājsaimniecību skaits pieaug par teju 10 procentpunktiem, norāda ekonomisti. Tātad pat pašiem kredītņēmējiem ieguvums no inflācijas samazinājuma būs daudz lielāks nekā zaudējumi par papildu izdevumiem augstāku procentu likmju dēļ.

Eiropas Centrālā banka (ECB) turpina palielināt procentu likmes, lai iegrožotu inflāciju, tādējādi cieš arī ekonomikas izaugsme, atzīst Latvijas Bankas ekonomisti. Šobrīd tas izpaužas augstās procentu likmēs, kas aizņemšanos padara neizdevīgāku, taču uzkrāšanu pievilcīgāku. Tādējādi samazinās pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem, samazinās naudas aprite ekonomikā un arī inflācija. ECB mērķis ir sasniegt 2% inflāciju vidējā termiņā, tomēr septembrī tā eirozonā bija 4,3%, un jaunākās prognozes paredz, ka vēl līdz pat 2025.gadam inflācija būs virs mērķa līmeņa.

Inflācijas augstākais punkts Latvijā varētu tikt sasniegts rudenī, prognozē banku analītiķi, komentējot piektdien publiskotos datus par patēriņa cenu izmaiņām jūnijā.

"SEB bankas" makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis norāda, ka tik augsta inflācija nav bijusi kopš 90-to gadu sākuma, kad ekonomika izdzīvoja vērienīgus pārmaiņu laikus. Arī pārējās eirozonas valstīs inflācijas līmenis, kaut zemāks nekā Baltijas valstīs, ir sasniedzis daudzu pēdējo desmitgadu augstāko līmeni.

"Šobrīd var novērot visai atšķirīgas inflācijas tendenču prognozes. Tas ir saprotams, jo nenoteiktība ir ļoti augsta. Visticamāk, ka augstākais inflācijas punkts tiks piedzīvots rudenī. Nākamgad temps palēnināsies, kas nozīmē, ka sasniegtais cenu līmenis turpinās augt, bet lēnāk. To noteiks ekonomikas izaugsmes vājināšanās un tam sekojošās izmaiņas patēriņā un primāri enerģijas un pārtikas cenu dinamika," teica D.Gašpuitis.

Cenu kāpums Latvijā nemazinās, un patēriņa cenas Latvijā aug ievērojami straujāk kā citur Eiropā.

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada maijā patēriņa cenas Latvijā pieauga par 16,9 % salīdzinājumā ar pērnā gada maiju un lielāko daļu no inflācijas Latvijā veido pārtikas, elektroenerģijas, degvielas un siltumenerģijas cenu kāpums. Pēdējos trīs mēnešos cenu kāpums Latvijā ir pārspējis pat 2007. – 2008. gada tempus, un maijā salīdzinājumā ar aprīli patēriņa cenas Latvijā pieauga par 4 %. No šiem 4 % gandrīz 3 % ir dēļ valsts atbalsta pasākumu pārtraukšanas, kas gada pirmajos četros mēnešos amortizēja energoresursu cenu kāpuma ietekmi uz mājsaimniecībām.

Gada inflācija maijā Latvijā sasniegusi 16,9% 

Patēriņa cenas šogad maijā salīdzinājumā ar aprīli Latvijā pieauga par 4%, bet...

Inflācija šobrīd ir globāls fenomens, un patēriņa cenu kāpums ASV, kā arī Eiropā ir pārsniedzis 8 %. Mūsu reģionā inflācija ir tuvu 20 %, savukārt rūpniecībā izmaksu pieaugums daudzās Eiropas valstīs pārsniedz 30 %. Arī Latvijā ražotāju cenu inflācija ir sasniegusi 30 %, taču patēriņu cenu inflācija Latvijā ir divas reizes augstāka nekā vidēji eirozonā. Tam varētu būt vairāk iemeslu.

Pirmkārt, mēs lielāku daļu no saviem ienākumiem tērējam pārtikai un enerģijai; algas Latvijā aug straujāk kā Rietumeiropā un mūsu tirgotājiem, iespējams, ir īsāki piegādes līgumi un veikalos ātrāk redzam izmaksu pieaugumu. Maija inflācijas rādītājos mēs skaidri redzam, cik nozīmīgs ir valsts atbalsts.

Otrkārt, situācijā kad visi zina, ka cenas aug, cenu celšana nevienam nav jāskaidro un, iespējams, atsevišķi uzņēmumi izmanto šo iespēju. Tomēr ar cenu celšanu ir jābūt uzmanīgiem, jo inflācija jau ievērojami pārsniedz ienākumu pieaugumu, iedzīvotāju pirktspēja sāk mazināties, un gada otrā puse ekonomikā būs izaicinoša.

Diemžēl tuvākajos mēnešos cenu pieaugumu pasaulē un Latvijā vēl nemazināsies. Rudenī Latvijā ievērojami pieaugs apkures izmaksas, jo dabasgāzes cenas šobrīd ir aptuveni četras reizes augstākas nekā iepriekšējos gados, un augstās minerālmēslu cenas rada potenciālu tālākam pasaules pārtikas cenu kāpumam. Pie tam, Krievija, neļaujot eksportēt Ukrainas pārtiku, cenšas izmantot strauji augšās pārtikas cenas kā ieroci karā ar Ukrainu. Valdības atbalsta pasākumi palīdzēs amortizēt cenu kāpumu, taču ražotāju cenu inflācija Baltijā ir sasniegusi 30 % un spiediens uz patēriņa cenām joprojām ir liels.

Inflācija Latvijā šogad, visticamāk, pārsniegs 14 %, savukārt nākamgad inflācija Latvijā varētu būt 5-7 %. Tomēr situācija ekonomikā ir ļoti nenoteikta un inflācijas dinamiku Latvijā ietekmēs gan notikumi pasaules ekonomikā, gan valsts atbalsta pasākuma efektivitāte. Uz politiķiem un centrālajām bankām ir liels spiediens ierobežot cenu kāpumu, taču instrumentu, kā to sasniegt, nav daudz. ASV Federālo rezervju sistēmu jau ir sākusi palielināt bāzes procentu likmes, un drīz arī Eiropas Centrālā banka varētu sākt celt likmes. Finanšu tirgus vērtējumā ASV šogad varētu pat desmit reizes celt procentu likmes un gada beigās bāzes likmes varētu pietuvoties 3 %, savukārt eirozonā procentu likmes 2023. gada laikā varētu pārsniegt 1 %. Tas bremzēs ekonomisko aktivitāti pasaulē un būs ļoti izaicinoši, īstenot tā saucamo mīksto piezemēšanos, pacelt procentu likmes, neizraisot recesiju.

Latvijā gada vidējā inflācija nākamajā gadā gaidāma 1-1,8% apmērā, prognozēja banku analītiķi, vienlaikus atzīmējot, ja patēriņš augs straujāk, nekā gaidīts, inflācija varētu būt arī lielāka.

Tostarp bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš atzīmēja, ka nākamajā gadā Latvijā gada vidējā inflācija varētu būt apmēram 1%.

"Patēriņa cenu deflācija pēdējos mēnešos ir tiešā veidā saistīta ar situāciju ekonomikā un Covid-19 krīzes ietekmi, gan Latvijā, gan pasaulē kopumā. Ekonomiskā aktivitāte ir sarukusi, bezdarba līmenis pieaudzis un ienākumi aug lēnāk nekā iepriekšējos gados. Līdzīgi procesi šobrīd notiek arī citās valstīs un novembrī arī eirozonā kopumā patēriņa cenas saruka par 0,3% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu," minēja Āboliņš.

Tāpat viņš atzīmēja, lai gan Latvijas ekonomikā kritums šobrīd ir būtiski mazāks nekā pavasarī, novembrī un decembrī bezdarbs ir nedaudz pieaudzis, un daudzu nozaru darbība ir jūtami ierobežota.

Koronovīrusa ietekmi uz ekonomikas datiem redzēsim arvien vairāk.

Eirozonas gada inflācija februārī sarukusi līdz 1,2%, kas ir vismazāk trīs mēnešos, liecina Eurostat provizoriskie mērījumi.

Pirms tam trīs mēnešus pēc kārtas reģiona inflācija bija pieaugusi.

Šobrīd visai ticams izskatās scenārijs, ka inflācija turpina sarukt. Liela ietekme uz tās uzvedību ir energoresursu cenai. Koronavīrusa izplatība, pieveroties Ķīnas ekonomikai, nozīmējusi krasu naftas cenas kritumu. Jāteic gan, ka arī eirozonas pamatinflācija (tā izslēdz svārstīgo enerģijas un pārtikas cenu ietekmi) jau tāpat ilgi ir spītīgi zema un februārī atradās pie 1,2%.

Lielā daļā pasaules uz pandēmijas ierobežojumu, lielā pieprasījuma, piegāžu problēmu, izejvielu deficīta un citu faktoru fona galvu pacēlusi inflācija. Piemēram, septembrī eirozonas gada inflācija palielinājusies straujāk līdz 3,4% - visvairāk 13 gadu laikā.

Savukārt, piemēram, Vācijā inflācija sasniegusi 4,1% atzīmi, kas ir visvairāk 29 gados.

Katrā ziņā, piemēram, augstajām enerģijas cenām pagaidām īsti neredzot beigas, šī ziema daudzām sabiedrībām, visticamāk, saistīties ar visai lieliem izaicinājumiem. Viens ir tas, ka cenas un rēķini, visticamāk, augs. Tāpat vēl viens apstāklis, ka līdz ar jauniem pandēmijas ierobežojumiem, piegāžu traucējumiem, darbinieku iztrūkumu, potenciāli mazasinīgāku ekonomikas izaugsmi un arī kādiem izejvielu iztrūkumiem daļa pasaules var tik nolikta arī kādu preču vai pakalpojumu deficīta priekšā (svaigs piemērs tam ir Apvienotās Karalistes degvielas krīze).

Lielbritānijā turpinās paniska degvielas pirkšana 

Lielbritānijā pirmdien iedzīvotāji turpina paniski iegādāties degvielu un mediji ziņo, ka valdība...

Tādējādi tuvojoties Ziemassvētku iepirkšanās sezonai, nav izslēgts, ka pat industriāli attīstītās valstīs veikalu plaukti būs tukšāki nekā tradicionāli ierasts. Dažādās pasaules malās ražojošie uzņēmumi ziņo par to, ka, neskatoties uz lielo pieprasījumu, tie samazina savas produkcijas tempus. Līdzīga situācija vērojama arī, piemēram, būvniekiem, kuriem daudzas lietas jāpērk dārgāk un uz tām jāgaida ilgāk. Aktuāli spriedumi par enerģijas krīzi ne tikai Eiropā, bet arī Ķīnā.

Cenu spiediens uz dārgo materiālu un piegāžu problēmu fona jau ir izrādījies noturīgāks, nekā tika uzskatīts agrāk (piemēram, gada pirmajā pusē). Daudz arī tiek runāts par to, ka augstāka inflācija pasaulē varētu nemaz nebūt tik pārejoša. Kopumā gan pamata pieņēmums joprojām paliek tas, ka inflācijai pēc patrakošanas pandēmijas laikā vajadzētu tomēr atkāpties, ko noteiks, piemēram, aktuālo piegāžu ķēžu izaicinājumu risināšanās. Inflācijas spiedienam esot paaugstinātam ilgāk, arvien grūtāk arī ir attaisnot centrālo banku stimulus un valdību papildu naudas grūšanu ekonomikā. Vēl no citas puses – arī ekonomikas izaugsmes gaidas drīzāk nu tiek koriģētas uz leju. Tādējādi arvien skaļāk tiek piesaukts stagflācijas scenārija risks.

Draudi sociālajai stabilitātei

Pie lielākiem izaicinājumiem un jau tā bieži vien ne pārāk apmierinātām sabiedrībām var palielināties riski sociālajai stabilitātei. Spriedze var pāraugt konfliktos gan vienas valsts ietvaros, gan arī starp valstīm – var spekulēt, ka ekonomisko rādītāju atšķirības pastiprinās pārrobežu spriedzi un novedīs pie papildu tirdzniecības tarifiem, ieguldījumu sankcijām utt. Arī, piemēram, Financial Times eksperti spriež, ka Eiropas enerģijas krīze un augstākas inflācijas spiediens var būt gluži kā degviela, lai no jauna iededzinātu dažnedažādus Eiropas valstu strīdus.

Ļoti slikts būtu scenārijs, ja notiekošais raisītu vēl arī kāda veida pārtikas krīzi. Eiropa pamatā pārtiku var nodrošināt sev pati, un tā kā kopums ir pārtikusi. Tas nozīmē, ka te uz galdiem, visticamāk, tāpat būs, ko likt. Pavisam sliktā gadījumā nav arī izslēgti kādi kara laikam raksturīgi lēmumi, piemēram, pārtika var tikt izsniegta noteiktās devās, tiek noteiktas kādas tās cenu kontroles un tā tiek krāta, lai vispirms apmierinātu savas valsts iedzīvotāju vajadzības. Lielāka iespējamība šādam scenārijam ir attīstības valstīs (cenu kāpums īpaši sāpīgs būs jau tā nabadzīgajiem).

12 mēnešos pasaulē pārtikas cena ir pieaugusi par trešo daļu, ja vērtē Apvienoto Nāciju datus. Attīstības valstīs krietni lielāku daļu no ienākumiem jāatvelta pārtikas iegādei. Katrā ziņā plašāka pārtikas krīze nebūtu joks – dažkārt tas pats pirms 10 gadiem piedzīvotais tā saucamais Arābu pavasaris tiek sasaistīts tieši ar pārtikas cenu palielināšanos. Līdz ar šo visu bija vērojams cilvēku migrācija uz Eiropu, kas nu atkal var pastiprināties. Situāciju pārtikas inflācijas frontē vienmēr var saasināt arī laika apstākļi.

Inflācija virs 10%

Tradicionāli cenu nestabilitāte, kas teju vienā mirklī var saēst iedzīvotāju bagātību, izteiktāk sevi izpauž jau pieminētajos attīstības valstu tirgos. Jau tagad redzams, ka tajos patēriņa cenu pieaugums ir visai straujš, kas šādu valstu centrālajām bankām liek pieņemt sāpīgus lēmumus par likmju paaugstināšanu. Tieši stingrāka monetārā politika ir atbilde uz inflācijas pieaugumu. Tiesa gan, augstākas procentu likmes pūš pretī ekonomikas izaugsmei, ko ir saprotams, ka visi līdz ar joprojām aktuālo pandēmiju grib nosargāt. Situācija pietiekami sarežģīta.

Runājot par attīstības valstīm, var izcelt tādu lielu un Eiropai tuvu ekonomiku kā Turcija. Tur septembrī gada inflācija nupat pieaugusi līdz 19,6%, kas ir aptuveni četras reizes augstāks rādītājs, nekā to grib redzēt šīs valsts centrālā banka. Jāteic gan, ka Turcijas gadījums ir visai specifisks. Tur liela ietekme pār centrālās bankas darbībām ir šīs valsts līderim Tajipam Erdoganam, kurš, pretēji vispārpieņemtajam, paudis uzskatu, ka tieši augstākas procentu likmes izraisa inflāciju, nevis to palīdz to samazināt. Rezultātā Turcijas centrālā banka savu galveno valūtas refinansēšanas procentlikmi pat pagājušajā mēnesī samazināja.

Rezultātā arī eiro cenai Turcijas lirās šogad izdevies pieaugt gandrīz par 15%, bet 10 gadu skatījumā tie ir jau 320%. Inflācija iespaidīgus 9,7% sasniegusi arī tādā gigantiskā tautsaimniecībā kā Brazīlija. Virs 10% tā jau atrodas, piemēram, Ukrainā. Savukārt Krievijā tā augustā atradusies pie 6,7% atzīmes.

Latvijā inflācija septembrī palielinājusies līdz 4,6%, liecina Eurostat provizoriskie mērījumi. Lietuvā tā jau atradās pie 6,3% un Igaunijā – pie 6,4%. Vēl aprīlī gada inflācija Igaunijā atradās pie 1,6% atzīmes.

“Nedod, Dievs, dzīvot pārmaiņu laikos”. Parasti šo izteikumu piedēvē Konfūcijam, bet vai viņš tiešām tā ir teicis, mēs nekad neuzzināsim. Tomēr mēs esam uzzinājuši, kā tas ir – dzīvot pārmaiņu laikos, kad cilvēce vienu pēc otras piedzīvo vēl nebijušas krīzes, ko atnes līdzi Covid-19 epidēmija, Krievijas Federācijas izraisītais karš Ukrainā, enerģētikas un loģistikas traucējumi, kā arī inflācijas kāpums.

Par to, kā šī situācija ietekmē banku sektoru, un kas mūs sagaida tuvākajā nākotnē finanšu tirgos, aprunājāmies ar Sandi Kapitonovu, LPB Bank Resursu departamenta vadītāju.

Kāda ir pašreizējā situācija finanšu tirgos, un vai ir iezīmējušās skaidrākas nākotnes tendences?

Finanšu tirgū galvenā problēma vēl joprojām ir inflācija, arī šogad šī problēma ir tikpat aktuāla kā pagājušogad. Šogad var novērot, ka attīstītajās valstīs inflācija samazinās, bet tik un tā ir pietiekami augsta. Latvijas gada inflācija vēl joprojām ir augstāka nekā citās eirozonas valstīs, un tā radusies galvenokārt augošo energoresursu un ārējo apstākļu ietekmē.

Eirozonas vidējais inflācijas līmenis aprīlī šogad bija 7%, kas ir būtiski mazāk salīdzinājumā ar iepriekšējiem mēnešiem, kad šis rādītājs bija tuvu 9%. Gāzes cenas, kas bija galvenais iemesls cenu lēcienam pērn, jau vairākus mēnešus pēc kārtas uzrāda lejupejošu tendenci un ir sasniegušas pirmskara līmeni Eiropā. Tomēr inflācijas samazināšanās, pateicoties ārējo apstākļu ietekmei, Latvijā, visticamāk, būs novērojama tikai šī gada vidū, jo energoresursu un citu ārējo apstākļu ietekme, kas sevišķi saistīta ar cenu samazināšanos, bieži vien tiek novērota novēloti. Nav izslēgts, ka gan Eiropā un tai skatā arī Latvijā, paaugstināta inflācija nepazudīs, un ziemas periodā var atkal uzrādīt pieaugumu, taču vairs ne tik strauju, kā tas bija 2021. gadā.

Eirozonas gada inflācija 2021. gada beigās uzņēmusi tempus un pieaugusi jau līdz 5%. Tirgus dalībnieki pirms tam gaidīja, ka decembra inflācija eirozonā tiks nomērīta 4,8% apmērā. Novembrī eirozonas inflācija atradās pie 4,9% atzīmes.

Līdz ar to redzams, ka inflācija joprojām nav nemaz tik “pārejoša”, kā to jau visai ilgi raksturojuši gan centrālie baņķieri, gan daudzi politiķi. Joprojām gan ir lielas cerības uz to, ka šogad patēriņa cenu pieaugums tomēr sabremzēsies.

Bez kādiem ļoti lieliem pārsteigumiem lielākā ietekme uz šādu cenu kāpumu ir enerģijas cenām. Enerģija monetārajā reģionā gada laikā sadārdzinājusies par 26%. Savukārt pārtikas, alkohola un tabakas izstrādājumu cena gada laikā pakāpusies par 3,2%. Eirozonas pamatinflācija, kas izslēdz svārstīgo pārtikas un enerģijas cenu ietekmi, decembrī atradusies pie 2,6% atzīmes.

Straujais cenu kāpums Latvijā turpinās, un aprīlī patēriņa cenas Latvijā ir palielinājās par 2,2 % mēneša laikā, savukārt gada inflācija sasniedza 13 %, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija.

Pasaules pārtikas, degvielas un citu energoresursu cenu pieaugums joprojām veido lielāko daļu no cenu kāpuma Latvijā, taču straujais izmaksu kāpums liek arvien vairāk celt cenas arī citās nozarēs, un aprīlī pakalpojumu cenu inflācija Latvijā sasniedza 6,4 %. Diemžēl resursu cenu kāpums pasaulē turpinās un tuvākajos mēnešos cenas Latvijā cenas turpinās kāpt, savukārt augstākais inflācijas līmenis varētu tikt sasniegts vasaras beigās vai rudens sākumā. Pēc manām prognozēm, inflācija Latvijā šogad varētu būt 12-14 % robežās.

Aprīlī līdzīgi kā iepriekšējos mēnešos visstraujāk Latvijā auga energoresursu cenas. Salīdzinājumā ar pērno gadu dabasgāzes cenas Latvijā aprīlī palielinājās par 71,2 %, cietā kurināmā – 45,9 %, degvielas – 45,7 % un siltumenerģijas – 27,9 %. Papildus tam aprīlī pārtikas cenu inflācija sasniedza 17,7 %. Krievijas iebrukums Ukrainā ir viens no iemesliem, kādēļ pasaules resursu cenu kāpums pēdējos mēnešos ir bijis tik straujš, un šī kara attīstība noteikti ietekmēs visas pasaules ekonomikas tālāko attīstību.

Latvijā, tāpat kā eirozonā kopumā, šogad būs augstāka inflācija un lēnāka ekonomikas izaugsme, intervijā atzina Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, komentējot Eiropas Centrālās bankas (ECB) koriģētās ekonomikas prognozes.

"ECB prognozēs mēs redzam divas lietas. Pirmā - inflācija tuvākajā laikā būs augstāka, nekā bija plānots, un augstāka inflācija saglabāsies ilgāk, nekā bija prognozēts iepriekš. Tāpat tam būs negatīva ietekme uz ekonomikas izaugsmi. Otra - kopumā tiek sagaidīts, ka ekonomikas izaugsme eirozonā joprojām būs pietiekami robusta, kas Latvijai ir ļoti svarīgi, jo eirozona ir Latvijas galvenais tirdzniecības partneris," norādīja Kazāks.

Viņš arī atzīmēja, ka Latvijas Banka pašlaik vērtē vairākus ekonomikas attīstības scenārijus un jaunās prognozes paziņos 30.martā.

"Tāpat kā eirozonas prognozēs, būs divas galvenās izmaiņas. Inflācija būs augstāka, nekā prognozēts iepriekš. Galvenie iemesli ir divi - Krievijas iebrukuma dēļ Ukrainā pasaulē ir augstākas energoresursu cenas, un šī paša iemesla dēļ pasaulē ir augstākas pārtikas cenas, jo gan Krievija, gan Ukraina ir būtiski pārtikas ražotāji. Ukrainā, visdrīzāk, kara dēļ kaut ko neiesēs un kaut ko nenovāks, bet Krievija pārtiku var izmantot arī kā ģeopolitisku ieroci un ierobežot eksporta apmērus. Arī tirdzniecības saites ar Krieviju pēc būtības tiks aprautas un Latvijas ekonomiku ietekmēs negatīvi," sacīja Kazāks.

Eirozonas inflācija jūnijā patiešām nedaudz atkāpusies, apstiprinājuši Eurostat dati. Proti, pagājušajā mēnesī patēriņa cenas, salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pērn, pieauga par 1,9%.

Vēl mēnesi pirms tam eirozonas inflācija atzīmējās pie apaļās 2% atzīmes. Tādējādi jūnijā fiksēta pirmā inflācijas palēnināšanās kopš pagājušā gada septembra.

Reģiona cenu stabilitātes sargi no Eiropas Centrālās bankas (ECB) runā par to, ka inflācijai pēc zināmas patrakošanas vajadzētu nomierināties. Pagaidām lielāka daļa tam tic, un arī ekonomisti pārsvarā runā līdzīgi - ka inflācijas spiedienam nākamgad vajadzētu mazināties. Ir gan arī zināmi izņēmumi. Piemēram, Deutsche Bank ekonomisti brīdinājuši, ka inflācija var vien maldīgi izskatīties kā tāda problēma, kas atkāpsies, lai gan nākamajos gados tas varot novest pie krīzes. Bankas pārstāvji liek noprast, ka augstākas inflācijas materializēšanās var prasīt ilgāku laiku, bet, sabiedrībā materializējoties augstāku cenu gaidām, tas notikšot.

Kā liecina SEB bankas pasaules un Baltijas ekonomikas apskata „Nordic Outlook” atjauninātās prognozes, pēdējo mēnešu laikā vairums ekonomiku ir izrādījušas negaidīti augstu noturību pret procentu likmju un inflācijas pieaugumu.

Mājsaimniecības turpina tērēt naudu patēriņa veidiem, kas tika bloķēti COVID-19 pandēmijas laikā, tostarp, izmantojot uzkrājumus. Uzņēmumi ir guvuši labumu no globālo piegādes traucējumu mazināšanās, kā arī no joprojām salīdzinoši veselīgā pieprasījuma. Tas notur ekonomisko aktivitāti, kas var saīsināt bezdarba pieauguma periodu. Tādējādi ir samazināts dziļas lejupslīdes risks, ko izraisa vairāku negatīvu notikumu ķēdes iespējamība. IKP pieaugums attīstītajās ekonomikās (38 OECD valstīs) šogad sasniegs 2,7%, bet nākamgad palēnināsies līdz 0,5%.

Kamēr turpinās būtiskas problēmas saistībā ar inflāciju, energoapgādi un ģeopolitiskajiem satricinājumiem, situācija būs sarežģīta. Pārkarsušie darba tirgi un joprojām augstā inflācija ir bijuši vieni no iemesliem, kāpēc ASV Federālo rezervju sistēma (The Federal Reserve – Fed) pēdējā laikā vairākkārt ir pievīlusi tirgus, norādot, ka cīņa pret inflāciju joprojām ir tās galvenā prioritāte. Spēcīgi ASV ražošanas un nodarbinātības dati tādējādi tikai palielina nenoteiktību par to, cik Fed ir jāpaaugstina galvenā procentu likme, lai nodrošinātu pietiekamu ekonomikas atdzišanu. Eiropā dabasgāzes cenas pēdējā laikā ir būtiski samazinājušās. Taču tās, visticamāk, šoziem atkal pieaugs un saglabāsies augstā līmenī ilgu laiku. Turklāt Krievija var turpināt izmantot enerģijas kārti.

Šī gada aprīlī cenas salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi pieauga par 2,2%. Vidēji iepriekšējos 10 gados aprīlī cenas mēneša griezumā pieauga tikai par 0,4%. Mēneša inflācija aprīlī bija mazāka nekā martā (3,3%), taču ir noticis vēl viens “nenormāls” cenu kāpums, kas palielinājis gada inflāciju no 11,5% līdz 13,0%.

Ir jāpārdzīvo vēl viens mēnesis ar ļoti krasu dzīves dārdzības pieaugumu, ko radīs mājokļos patērētās enerģijas cenu subsīdiju beigas maijā. Jau no jūnija cenu kāpums pakāpeniski nomierināsies, gada inflācija vēl līdz rudenim pieaugs, bet daudz pakāpeniskāk. Izejvielu cenas pasaules tirgos jau divus mēnešus svārstās ap vienu punktu.

Gada inflācija aprīlī sasniegusi 13% 

2022. gada aprīlī, salīdzinot ar 2021. gada aprīli, vidējais patēriņa cenu līmenis...

Tas nenozīmē, ka līdz marta sākumam notikušais kāpums jau ir pilnībā izpaudies patēriņa cenās, bet smagākais brīdis līdz vasarai būs pārvarēts. Šajā ziņā tomēr esam miera osta uz Baltijas fona: Igaunijā inflācija sasniegusi 18,8%, bet Lietuvā - 16,8%. Taču straujais cenu kāpums šobrīd nenoliedzami ir Latvijas lielākā sociāli ekonomiskā problēma, kas dominēs sabiedriskajā dienaskārtībā visu šo gadu, jo īpaši vēlēšanu kampaņas laikā.

Sabiedrības emocionālais šoks ir ļoti labi saprotams, cenu kāpums gada laikā (13,0%) ir gandrīz tikpat straujš, cik iepriekšējos desmit gados kopā - 2021. gada aprīlī attiecībā pret 2011. gada aprīli cenu līmenis pieauga par 14,2%. Iepriekšējā desmitgadē bija četri gadi, kad cenu līmenis gandrīz nemainījās, vidējā inflācija bija 0,0% vai 0,2%. Gan gada, gan mēneša griezumā vislielāko ietekmi uz kopējo cenu līmeni radīja pārtika - tās ietekme bija attiecīgi 4,46 un 0,95 procentpunkti.

Gada laikā patēriņa cenu indeksu stipri ietekmēja arī abas “enerģētiskās” pozīcijas – mājoklis un transports, apmēram trīs procentpunktu vērtē. Citu galveno izdevumu posteņu ietekme gada griezumā bija salīdzinoši niecīga uz šī fona, līdz 0,5 procentpunktiem. Mēneša laikā diezgan stipra ietekme bija arī apģērbiem un apaviem (0,45 pp), tai ir sezonāls raksturs. Pārtikas un bezalkoholisko dzērienu cenu gada inflācija palielinājās īpaši strauji, līdz 17,4% no 14,7% martā. Šajā kategorijā cenu kāpums gada laikā bija lielāks nekā visā iepriekšējā desmitgadē (16,1%). Gāze un siltums pērn maksāja pat lētāk nekā 2011. gada aprīlī – attiecīgi par 5,2% un 7,9% mazāk. Transporta izmaksas iepriekšējā desmitgadē gandrīz nebija mainījušās, pieaugot par 1,5%. Jaunākajos datos gāzes un siltuma cenu gada inflācija ir 71,1% un 27,9%. Transports gada laikā ir sadārdzinājies par 24,9%.

Pārtikas cenu pieaugums pārtikas un bezalkoholisko dzērienu kategorijā mēneša griezumā (3,6%) bija straujākais kopš deviņdesmitajiem gadiem. Uz personiskajiem vērojumiem šādās situācijās nevar droši paļauties, bet patlaban šķiet, ka pārtikas cenu kāpums maijā ir nomierinājies.

Taču nav šaubu, ka kaut kad nākotnē vēl ievērojami pieaugs gaļas cenas, kuru pašreizējais līmenis nav ilgtspējīgs pēc graudu cenu divkāršošanās pasaules tirgos. Taču nevajadzētu ietekmēties no panikas celšanas par to, ka pārtikas cenas pieaugs vēl par 50% - tas nenotiks. Šādi varētu augt atsevišķu produktu, bet ne vidējās pārtikas cenas.

Nozaru pārstāvji publiskajā komunikācijā cenšas ietekmēt patērētāju uztveri, tas ir jāpatur prātā un teiktais jāizvērtē skeptiski. Lai mazinātu cenu kāpuma ietekmi, būs nepieciešamas dārgi maksājošas atbalsta programmas. Pārtikas cenu kāpuma ietekmi var mīkstināt, sniedzot palīdzību cilvēkiem ar maziem ienākumiem. Taču siltuma cenu kāpums dažās apdzīvotajās vietās, kā arī gāzes cenu kāpums visā valstī būs tik krass, ka ar to visdrīzāk nepietiks.

Tāpēc sagaidu, ka rudenī atkal tiks ieviestas enerģijas (siltuma, varbūt arī gāzes un elektrības) cenu subsīdijas. Valsts noteiktajiem enerģijas cenu “griestiem” gan nevajadzētu būt tik zemiem kā janvārī – aprīlī, kad tie radīja drošības ilūziju.

Politiķiem valstiskā līmenī būs jārisina problēmas, ko radījusi vietējā neizdarība – enerģijas avotu nemainīšana un māju nesiltināšana, apvienojumā ar globālo enerģijas cenu krīzi. Vietās, kur apkure ir atkarīga no gāzes, valdībai nāksies “nošķelt” siltuma cenu kāpuma asāko šķautni, taču palīdzība šīm vietām nedrīkst būt tik dāsna, lai pamudinātu neko nemainīt un sildīties uz nodokļu maksātāju rēķina.

Pilsētās un ciemos, kur apkure balstās uz šķeldu, nekādas subsīdijas siltumam nav un nebūs nepieciešamas. Izmaksas augs arī siltumapgādes sistēmās, kurās šķelda veido 100% no primārās enerģijas, jo šķeldas cena gada laikā ir apmēram divkāršojusies. Tarifi nākamajā sezonā tur varētu būt ap 70 eiro par MWh ierasto ~50 eiro vietā. Tā būs vēsturiski augstākā siltuma cena šajās vietās, taču apkures izmaksu slogs kā daļa no ienākumiem būs krietni mazāks nekā pirms 10 gadiem - nepatīkami, bet ne katastrofa.

Esam pieraduši, ka galvenais finanšu tirgu dzinējspēks ilgu laiku ir bijusi ASV centrālā banka, kas kopā ar pārējām centrālajām bankām ir īstenojusi kvantitatīvo mīkstināšanas programmu, samazinot procentu likmes līdz minimumam un pārpludinot finanšu tirgu ar likviditāti.

2021.gada beigās, beidzot atzīstot, ka inflācija nebūs pārejoša, ASV centrālā banka un pārējās centrālās bankas, beidza savu mīkstinošo monetāro politiku un 2022.gada sākumā pārgāja uz ierobežojošo monetāro politiku. Centrālajām bankām palielinot procentu likmes, cenas sāka krist gan kapitāla vērtspapīriem, gan garāka termiņa parāda vērtspapīriem. Ja iepriekš centrālo banku mīkstinošā politika veicināja finanšu tirgus instrumentu cenu kāpumu, tad tagad ierobežojošā monetārā politika veicina šo instrumentu cenas kritumu. Tomēr viena lieta paliek nemainīga - sliktās ziņas ekonomikai ir labas ziņas finanšu tirgiem.

Bezdarbam sasniedzot zemāko līmeni pēdējās desmitgadēs, gan ASV, gan Eiro zonā, kā arī citur pasaulē, bet iedzīvotāju patēriņam saglabājoties spēcīgam, ekonomiskā recesija paliek tikai par nākotnes perspektīvu. Šī iemesla dēļ, tirgus spēlētājiem reālās ekonomikas rādītāji ir tikai signāli centrālās bankas politikas izmaiņām, kas tiek balstīts uz vienu pamatprincipu - jo sliktāka būs ekonomiskā situācija, jo ātrāk centrālās bankas atkal pāries pie monetārās stimulācijas, kas savukārt pozitīvi ietekmēs finanšu instrumentu cenas.

Maija pirmajā pusē pasaules lielāko finanšu tirgu dalībnieki pēc gluži vai galvu reibinošā daudzu riska aktīvu cenu pieauguma paņēma nelielu pauzīti. Šobrīd gan izskatās, ka spēle uz arvien tālāku cenu pieaugumu ir atsākusies.

Finanšu tirgus eksperti gan izceļ situāciju, kad investorus arvien vairāk sāk uztraukt inflācijas kāpums. Šajā pašā laikā - vairums jaunumu, tostarp jaunu Covid-19 vīrusa gadījumu skaita samazināšanās, turpmāku fiskālo stimulu izziņošana, uzņēmumu peļņas pieaugums un makroekonomisko rādītāju uzlabošanās, bijuši pozitīvi. Līdz ar to lielākās daļas pasaulē nozīmīgāko akciju indeksu vērtība tomēr ir spējusi no jauna pietuvoties iepriekš sasniegtajiem rekordaugstajiem līmeņiem.

"Jautājums par patēriņa cenu virzību kļuva aktuāls jau gada sākumā, un maijā bažas par inflāciju kļuva vēl izteiktākas. Saskaņā ar jaunākajiem datiem par bāzes patēriņa cenu indeksu (tā aprēķinā nav iekļautas pārtikas un energoresursu cenu izmaiņas, jo tās mēdz būtiski svārstīties, un tāpēc galarezultāts var būt maldinošs), ASV cenu pieaugums par 0,9% aprīlī salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi ir straujākais gandrīz 40 gados. Savukārt, salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, bāzes patēriņa cenas ASV pieaugušas par 3%, kas ir vislielākais kāpums kopš 1995. gada. Tā kā jau kopš pagājušā gada oktobra patēriņa cenas ar katru mēnesi tikai palielinās, ir tikai loģiski, ka aizvien vairāk investoru sāk bažīties par to, ka inflācija var drīz kļūt nekontrolējama - jo īpaši tad, ja ASV valdība un centrālā banka neatgriezīsies pie stingrākas fiskālās un monetārās politikas," tirgus dalībnieku bažas ieskicē Luminor Ieguldījumu stratēģis Vitālijs Siļvestrovs.

Latvijā jūlijā bijusi augstāka gada inflācija nekā Eiropas Savienībā (ES) un eirozonā vidēji, liecina piektdien publiskotie ES statistikas biroja "Eurostat" dati.

Gada inflācija Latvijā jūlijā bijusi 6,6%. Augstāka inflācija pagājušajā mēnesī bijusi Ungārijā (17,5%), Slovākijā un Polijā (abās valstīs 10,3%), Čehijā (10,2%), Rumānijā (8,9%), Horvātijā (8%), Bulgārijā (7,8%), Lietuvā (7,2%) un Austrijā (7%). Igaunijā gada inflācija bija 6,2%.

Zemākā gada inflācija jūlijā bija Beļģijā (1,7%), Luksemburgā (2%) un Spānijā (2,1%).

Jūlijā salīdzinājumā ar 2022.gada septīto mēnesi patēriņa cenu kāpums reģistrēts visās ES dalībvalstīs.

ES vidēji gada inflācija jūlijā bija 6,1%, bet eirozonā tā veidoja 5,3%.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi – jūniju – patēriņa cenas jūlijā ES saglabājušās nemainīgas, bet eirozonā samazinājušās par 0,1%.

Ilgstoši augsta inflācija būs problēma pilnīgi visiem, intervijā uzsvēra Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

"Augsta un it īpaši ilgstoši augsta inflācija būs problēma pilnīgi visiem! Ja uzņēmumi pašlaik nepamatoti ceļ cenas, tas nozīmē, ka nākotnē viņus gaida vismaz līdzvērtīgs algu kāpums, un tas būtiski mazinās viņu konkurētspēju un nākotnē sacensties ar citu valstu uzņēmumiem būs krietni grūtāk," teica Kazāks.

Vienlaikus viņš norādīja, ka atbilstoši Latvijas Bankas prognozēm šogad inflācijas dinamikā Latvijā būs redzams lūzuma brīdis - inflācijas temps būtiski samazināsies, it īpaši gada otrajā pusē, un gada inflācija atgriezīsies viencipara skaitļa teritorijā. Gada beigās inflācija Latvijā būs tuvāk 4-5%. "Inflācija ļoti strauji uzšāvās augšā un tagad arī strauji iet lejup," piebilda Kazāks.

2023. gada jūlijā sarukušas pārtikas un rūpniecības preču cenas, tomēr patērētāji droši vien vairāk ievērojuši nevis lētāku ikdienas pārtikas preču grozu, bet krietni lielākus rēķinus par elektrību.

Gada laikā cenas pieaugušas par 6.4%, bet mēneša laikā patēriņa cenu līmenis ir pieaudzis par 0.7%. Saskaņā ar Latvijas Bankas novērtējumu, izmaiņas elektroenerģijas pārvades un sadales pakalpojumu tarifos inflāciju Latvijā jūlijā palielināja par 0.9 procentu punktiem. Bez šādām izmaiņām inflācija Latvijā jau būtu ļoti tuva eiro zonas vidējam inflācijas līmenim, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane.

Gada inflācija jūlijā Latvijā samazinājusies līdz 6,4% 

Patēriņa cenas šogad jūlijā salīdzinājumā ar jūniju Latvijā pieauga par 0,7%, bet...

Turklāt jāņem vērā, ka šī ir samērā neelastīga izdevumu pozīcija, kas skar visas mājsaimniecības. Šādu tarifu pieauguma ietekme uz iedzīvotājiem ar zemākajiem ienākumiem ir salīdzinoši sāpīgāka, jo, lai gan rēķinu var mazināt, meklējot atbilstošos pieslēgumus, tomēr nav iespējams atrast veidu, kā šajā jomā ietaupīt būtiski.

Kopējā inflācijas izmaiņu tendence gan Latvijā, gan eiro zonā ir lejupejoša. Samazinājušās globālās enerģijas un pārtikas cenas, tomēr pamatinflācija, ko vairāk ietekmē atalgojuma izmaiņas un iedzīvotāju pirktspēja, joprojām ir noturīga. Turklāt jāatceras, ka tas, ka inflācija mazinās, nenozīmē, ka visās jomās atgriezīsimies pie cenu līmeņa, kāds bija ierasts pirms šī augstās inflācijas perioda. Zemāka inflācija jūlijā ar pozitīvu mēneša pieauguma tempu nozīmē, ka cenas vidēji turpina pieaugt, vien lēnāk nekā pērn, komentē I.Opmane.

SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis norāda, ka šobrīd maksa par mājokli nav galveno aktualitāšu topā, kaut pēc pāris mēnešiem tā atkal tur nokļūs, jo aktualizēsies jautājumi par un ap siltumenerģijas tarifiem. Daudziem ar mājokli saistītiem pakalpojumiem cenas vairs nemazināsies, tomēr attiecībā uz siltumenerģijas tarifiem ir pamats gaidīt vismaz nelielu samazinājumu. Elektroenerģijas cenas ir normalizējušās, kas nozīmē, ka to ietekme uz inflācijas kritumu pastiprināsies. Ja ziema neizrādīsies pārmēru auksta, tad lieliem sarežģījumiem attiecībā uz mājokļa rēķinu nomaksu rasties nevajadzētu.

D.Gašpuitis atzīst, ka augstās pārtikas cenas joprojām ir problēma. Latvijas pārtikas cenu pieaugums ir bijis ļoti straujš. Ja 2021. gadā vidējais pārtikas cenu līmenis Latvijā bija 94.9% no ES27 vidējā, tad pērnā laikā tas ir jau ir pārsniedzis vidējo un sasniedzis 102.8%. Turklāt, neskatoties un pārtikas cenu līmeņa kritumu jūlijā, salīdzinājumā ar jūniju par 1.2%, gada pieauguma temps ir 11.2%. Graudu, piena cenas pēdējos mēnešos ir bijušas salīdzinoši zemas. Ja cenas noturēsies šajā līmenī, izejvielu cenu kritums arvien vairāk sāks sasniegt galapatērētāju, lai arī jau šobrīd ir pamanāms akciju piedāvātais cenu samazinājums. Tomēr nesenās dabas stihijas ir radījušas jaunus izaicinājumus, tai skaitā Baltijā un Ziemeļvalstīs. Dažādām kultūrām gan ražu, gan kvalitāti ietekmē nelabvēlīgie laikapstākļi. Sausums un salnas pavasarī un vasaras sākumā jau radīja problēmas, taču ražas novākšana daudzviet ir ne tikai jāpārtrauc, tā ir iznīcināta, bet ilgstoši spēcīgais lietus periods arī apdraud graudu dīgšanu un veido piedāvājuma problēmas, kas acīmredzami vairākās grupās nozīmēs cenu pieauguma risku.

Tikmēr cenu kāpums arī pārējās grupās, īpaši pakalpojumos, saglabājas. Vēl paies vairāki mēneši, līdz inflācija sasniegs daudz maz saprātīgu līmeni. Daudz vairāk laika prasīs, lai iedzīvotājos stabilizētos inflācijas uztvere un sāks atjaunoties pirktspēja. Pat zema inflācija nozīmē to, ka cenas turpinās pieaugt. Un, lai arī darba samaksas pieaugums šobrīd arvien pārliecinošāk apsteigs inflācijas kāpumu, starp dažādām sabiedrības grupām pirktspēja atjaunosies nevienmērīgi un ar aizturi. Tādēļ vēl tuvākos ceturkšņus augstās inflācijas ietekme atspoguļosies patēriņā, prognozē SEB bankas ekonomists.

Latvijas Banka publiskojusi jaunākās – 2023. gada septembra – makroekonomiskās prognozes.

Gaidāms, ka Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums šogad būs zemāks par jūnijā prognozēto (septembra prognoze 2023. gada ekonomikas izaugsmei – 0.6 %), savukārt gada inflācija būs augstāka (septembra prognoze – 9.0 %). Jaunākās prognozes izstrādātas joprojām augstas nenoteiktības apstākļos.

Eirozonā un Latvijā inflācija samazinās, tomēr pasaules vadošās centrālās bankas ir uzsvērušas, ka inflācija saglabāsies augstāka par mērķa līmeni ilgāku laika periodu:

Pandēmijai eirozonā nu komplektā nāk arī deflācija. Patēriņa cenas monetārajā reģionā septembrī gada skatījumā sarukušas par 0,3%, liecina Eurostat provizoriskie dati. Mēnesi iepriekš eirozonas gada inflācija atradās pie -0,2%.

Visvairāk – par 8,2% - gada skatījuma saplakušas enerģijas cenas. Savukārt pamatinflācija, kas izslēdz svārstīgās enerģijas, pārtikas, tabakas un alkohola cenas, eirozonā septembrī atradās pie 0,2%.

Avots: Tradingeconomics.com

Kopumā – reģionam pietuvojusies deflācijas problēma. No modernajām ekonomikas teorijām izriet, ka ilgstošāka cenu krituma apstākļos uzņēmēji un patērētāji sāk gaidīt, ka cenas samazināsies vēl tālāk, un tiek atlikti gan pirkumi, gan investīcijas. Tas galu galā noved pie vēl zemākām cenām, mazākas uzņēmumu peļņas, preču un pakalpojumu pārprodukcijas, algu samazināšanas, kurai seko grūtības ar iepriekšējo parādu atdošanu, darbinieku atlaišanas, bezdarba pieauguma, bankrotiem un vēl tālāka ekonomikas krituma. Attiecīgi no šāda scenārija par visu cenu cenšas izvairīties monetārās stabilitātes sargi – centrālās bankas. Tādēļ arī bezprecedenta eksperimenti ar negatīvajām likmēm un milzu drukāšanas darbiem, kas ietver valstu, uzņēmumu un pārnacionālu fondu parādzīmju izpirkšanu.