Oktobra vidū pār Eiropu nobira statistiķu (Eurostat) vēstījums par reģiona demogrāfiskajām tendencēm. Lai gan tas nekāds lielais jaunums vairs nav - kopumā nekas iepriecinošs. Eiropa turpinās kļūt arvien sirmāka, un tam būs ietekme uz daudz un dažādiem procesiem.
2019. gada sākumā Eiropas Savienībā bijis 101,1 miljons sirmgalvju (cilvēki, kas vecāki par 65 gadiem), kas ir piektā daļa no kopējā iedzīvotāju skaita. Pašreizējā līkņu zīmēšana nākotnē liecina, ka šis īpatsvars 2050. gadā pietuvosies 30%. Cilvēki pamatā dzimst mazāk un dzīvo ilgāk.
Latvija vairākos šādos rādītājos ir gluži vai flagmane – ne tajā pozitīvajā ziņā. Te no 1990. līdz 2019. gadam iedzīvotāju skaits sarucis par gandrīz 750 tūkstošiem, un 2018. gadā pie mums bija vislielākais iedzīvotāju skaita samazinājums Eiropas Savienībā (7,5 cilvēki uz 1000 iedzīvotājiem); lai arī Baltijas valstīs iedzīvotāju skaits rūk kopš 1990. gada, gan Lietuvā, gan Igaunijā krituma temps ir stabilizējies. Nepatīkami ir tas, ka no Latvijas turpina emigrēt cilvēki darbspējas vecumā. Valdot šādam fonam, arī Starptautiskais Valūtas fonds runājis, ka mūsu valsts līdz 2050. gadam var zaudēt vēl aptuveni trešo daļu no sava darbaspēka. Tādējādi aiz kalniem vairs nav situācija, kad uz vienu strādājošo te būs viens pensionārs. Nebūs cilvēku, būs grūtāk sazīmēt arī valsti - pareizāk sakot, te būs jāstūrē sirmgalvju bariņš, kuram būs grūti atņemt agrāk solīto. Tas, ka cilvēki dzīvo ilgāk, ir milzīgs sasniegums. Tiesa gan, pastāv risks, ka ilgāka dzīvošana nenāks komplektā ar dzīves kvalitāti.
Tas prasa vēl vairāk rūpēties par saviem uzkrājumiem. Sevišķi laikos, kad zemās procentu likmes sola mazākas pensijas, kuras Rietumvalstīs atbildīgas par to, ka daudzu vecāku dzīve nav nožēlojama. Dažkārt dzirdami pieņēmumi, ka pa smagākam sitienam varētu nonākt tā saucamā Millennials paaudze, ja tā nerūpēsies par savu papildu uzkrājumu radīšanu.
Būtībā jaunajām paaudzēm būs jāstrādā ilgāk un jākrāj vairāk, ja tās gribēs aptuveni tādu pašu pensiju, kā tas ir ierasts šobrīd.
Šis vilciens ieskrējies, un droši vien cilvēkiem vismaz būtu jāizglītojas par veidiem, kā tiem gatavoties vecumdienām (piemēram, pašu spēkiem jāveic investīcijas). Iepriekšējie 60 gadi bija raksturīgi ar to, ka attīstītajās valstīs ģimenēs bija mazāk bērnu un dzīves ilgums ievērojami auga. Tas nozīmē, ka daudzi varēja strādāt ilgāk un šajā laikā bija jāuztur mazākas ģimenes. Rezultātā bija liels strādājošo skaits, ja salīdzina ar veciem cilvēkiem un bērniem. Nu šī paaudze pensionējas, un demogrāfiskais slogs pieaug. Tas arī nozīmē, ka rodas pamats zemai produktivitātei, lēnākam tautsaimniecības pieaugumam un augošiem nodokļiem. Pensionāri mazāk pieprasa patēriņa preces, iekārtas, pakalpojumus, mājokļus u.c lietas. Valstu IKP dinamiku mēdz atainot tieši demogrāfiskā aina. Ja darba tirgū ieplūst vairāk strādnieku, tad tie pelna, ražo un patērē vairāk. Savukārt, ja sabiedrība noveco, tad šīs tendences var pagriezties pretējā virzienā un nozīmēt, piemēram, gan gausu ekonomiku, gan pastāvīgu atrašanos uz deflācijas robežas. Iespējams, kādā brīdī arī būs jāpārskata visa sociālo labumu un veselības aprūpes sistēma, kas var palikt neuzturama (rūkošais darbaspēks vairs to var nespēt uzturēt) - vismaz būtiski jāceļ pensionēšanās vecums.
