Latvijas ekonomiskās attīstības vīzija rāda atšķirīgu teritoriāli administratīvo dalījumu, nekā šobrīd nostiprināts likumdošanā, - šāds secinājums izrietēja no vairāku lektoru uzstāšanās Kurzemes Biznesa forumā (KBF).
Vairums KBF runātāju uzsvēra policentriskas attīstības nepieciešamību. Latvijas telpiskās attīstības perspektīva līdz 2030. gadam iezīmē attīstības centrus - deviņas nacionālās nozīmes pilsētas un 21 reģionālās nozīmes pilsētu, kam teorētiski jābūt kultūras un ražošanas centriem ar attīstītu sociālo infrastruktūru un daudzveidīgu pakalpojumu klāstu.
Vienlaikus dalījums Rīga + četri plānošanas reģioni nenodrošina līdzsvarotu valsts attīstību, arī pašreizējais administratīvais iedalījums novados nav pietiekami efektīvs. Piemēram, četri nacionālās nozīmes attīstības centri ir saņēmēji Pašvaldību izlīdzināšanas fondā, vairumam šo centru nav skaidras ekonomiskās specializācijas, attīstības vīzijas kopē viena otru, forumā uzsvēra Vides un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretārs Aleksandrs Antonovs. Izņemot Rīgu, pārējo pilsētu ietekme nesniedzas būtiski ārpus bijušo rajonu robežām, tām trūkst kritiskās masas un resursu koncentrācijas lielākai izaugsmei, tā A. Antonovs.
Valsts administratīvā pārplānošana, atsakoties no padomju laikos ieviestās rajonu sistēmas, nav attaisnojusies, uzskata Ventspils domes Attīstības pārvaldes vadītāja Kristīne Krasovska. «Līdz 1990. gadam Latvijā bija 26 rajoni un 7 republikas nozīmes pilsētas. Tagad, runājot par policentrisku attīstību, mēs faktiski atgriežamies tajā teritoriālajā iedalījumā. Vienkārši to infrastruktūru, to pakalpojumu pieejamību, kas bija vēsturiski veidojusies, nevar izārdīt. Mums tā ir jāmodernizē, jāattīsta un jāturpina dzīvot pēc normāliem, saprotamiem principiem,» norāda K. Krasovska.
Pašreizējais iedalījums, uzskata Ventspils domes amatpersona, ir haotisks un veicina reģionālās atšķirības valstī. Savukārt Ventspils mērs Aivars Lembergs norādīja arī uz starptautiskajiem transporta (TEN-T) tīkliem, kas nav atraujami no ekonomiskās attīstības. Tāpat sabiedriskais transports drīzāk nodrošina mobilitāti no pilsētām uz galvaspilsētu nekā starp novadu centriem.