Šis nav tikai jautājums par valsts kapitālsabiedrību strukturālām izmaiņām – tas skar arī tirgus atvērtību, konkurences līdzsvaru un investīciju vidi, tostarp ārvalstu investoru iesaisti. Apvienojot abus uzņēmumus, pastāv reāls risks izveidoties vienai spēcīgai valsts kontrolētai grupai ar dominējošu ietekmi gan uz infrastruktūru, gan gala pakalpojumiem.
“Mēs uzskatām, ka šādam darījumam vispār nevajadzētu notikt, jo tas būtiski kropļotu konkurenci tirgū. Ja vienās rokās nonāk gan tirgum svarīgākā infrastruktūra, gan spēja ar tās palīdzību konkurēt gala pakalpojumu tirgū, tas rada nopietnu risku visai nozarei. Šis nav šaurs uzņēmumu darījums. Tas ir lēmums par to, kāda būs konkurence Latvijā nākamajos gados,” saka Mindaugas Rakauskas, “Bite Latvija” ģenerāldirektors.
Galvenais risks – pārāk liela vara pār tirgum svarīgo infrastruktūru
“Bite Latvija” ieskatā lielākais risks ir tas, ka vienas grupas kontrolē nonāks būtiska daļa no infrastruktūras, bez kuras citi tirgus dalībnieki nevar pilnvērtīgi attīstīt savus tīklus un pakalpojumus. Ja šādu resursu kontrolē uzņēmumu grupa, kas pati vienlaikus konkurē ar citiem operatoriem un digitālo pakalpojumu sniedzējiem, rodas risks, ka pārējiem tirgus dalībniekiem piekļuve kļūst dārgāka, lēnāka vai sarežģītāka.
Praksē tas nozīmē ļoti vienkāršu lietu: ja konkurentiem kļūst grūtāk attīstīt savus pakalpojumus, konkurence vājinās; ja vājinās konkurence, cieš viss tirgus – no uzņēmumiem līdz iedzīvotājiem.
Sekas var sajust gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi, gan valsts
Ilgtermiņā šāda tirgus koncentrācija var nozīmēt mazāk izvēles iespēju, vājāku konkurenci par cenu un kvalitāti, kā arī lēnāku inovāciju tempu. Tas attiecas ne tikai uz sakariem šaurā nozīmē, bet arī uz interneta pakalpojumiem, datu pārraidi, IT risinājumiem, televīzijas pakalpojumiem un publiskajiem iepirkumiem.
“Spēcīga konkurence nav teorija. Tā nozīmē zemākas cenas, labāku kvalitāti un lielāku izvēli cilvēkiem un uzņēmumiem. Ja konkurence sarūk, agrāk vai vēlāk to izjūt ikviens,” uzsver M. Rakauskas.
“Bite Latvija” ieskatā risks attiecas arī uz investīciju vidi. Ja tirgū rodas iespaids, ka piekļuve būtiskiem resursiem būs atkarīga no viena ļoti spēcīga spēlētāja, privātie investori kļūst piesardzīgāki. Tas var mazināt gatavību ieguldīt jaunā infrastruktūrā, jaunos risinājumos un tirgus attīstībā Latvijā. Rezultātā valsts ilgtermiņā var zaudēt ne tikai konkurenci, bet arī investīcijas un attīstības tempu.
Atsevišķs risks – publiskais sektors un iepirkumi
Īpaši jūtīga joma ir publiskie iepirkumi. Apvienojot infrastruktūras kontroli, plašu pakalpojumu portfeli un valsts ietekmi vienā struktūrā, pieaug risks, ka publiskajā sektorā samazināsies reāla konkurence. Tas var nozīmēt mazāk alternatīvu, vājāku cenu spiedienu un ilgtermiņā dārgākus risinājumus valstij un pašvaldībām.
Raksti par tēmu
Šeit runa nav tikai par vienu darījumu. Runa ir par to, vai valsts ar saviem lēmumiem stiprina atvērtu tirgu vai arī pati rada vidi, kur konkurence kļūst vājāka un publiskais sektors ilgtermiņā maksā vairāk.
Risinājums – nodalīt infrastruktūru no pakalpojumu biznesa
“Bite Latvija” ieskatā, ja šāds darījums vispār tiek virzīts uz priekšu, pamatā jāizvēlas skaidrs strukturāls risinājums: jānodala vairumtirdzniecība no mazumtirdzniecības. Vienkārši sakot – uzņēmumam, kas kontrolē valstij svarīgo infrastruktūru un nodrošina piekļuvi tai citiem tirgus dalībniekiem, nevajadzētu vienlaikus pašam konkurēt par gala klientiem.
Tas nozīmē principu, ka viena struktūra pārvalda kritisko infrastruktūru un nodrošina vienādus piekļuves noteikumus visiem tirgus dalībniekiem, savukārt cita – atsevišķa – struktūra darbojas gala pakalpojumu tirgū, apkalpojot klientus un konkurējot ar citiem komersantiem. Šāda pieeja samazina risku, ka infrastruktūras īpašnieks dod priekšroku pats sev un apgrūtina konkurentu darbu.
“Ja valsts grib saglabāt kontroli pār kritisko infrastruktūru, tas ir saprotams. Taču tad ir jābūt skaidrai robežai – infrastruktūras pārvaldnieks nedrīkst vienlaikus izmantot šo stāvokli, lai iegūtu priekšrocības cīņā par klientiem,” norāda M. Rakauskas.
Pēc “Bite Latvija” domām, valsts kontrolē būtu pamatoti atstāt tieši infrastruktūras pārvaldību, savukārt gala pakalpojumu biznesam būtu jādarbojas atsevišķi, tirgus konkurences apstākļos. Tas būtu skaidrāks, caurspīdīgāks un drošāks modelis gan konkurencei, gan investīciju videi.
Ja darījums tomēr notiek, noteikumiem jābūt stingriem un praktiski īstenojamiem
Papildus strukturālai nodalīšanai, “Bite Latvija” uzsver, ka neitrālai infrastruktūras pārvaldībai jābūt pakļautai skaidriem un uzraugāmiem noteikumiem. Ar formāliem solījumiem nepietiks. Ir vajadzīgi vienādi spēles noteikumi visiem, skaidri piekļuves nosacījumi un neatkarīga uzraudzība, lai konkurence tiktu aizsargāta arī praksē.
“Ja darījums tomēr notiek, noteikumiem ir jāstrādā dzīvē, nevis tikai uz papīra. Tirgum ir vajadzīgi vienādi spēles noteikumi visiem, citādi sekas ilgtermiņā būs augstākas cenas, mazāk investīciju un vājāka konkurence,” norāda M. Rakauskas.
Šobrīd netiek plānota publiska diskusija par darījuma struktūru, bet Konkurences padome to vērtēs tikai formālā procesa ietvaros, šāda pieeja neļauj laikus novērst riskus. Jo lielāka ir darījuma ietekme uz tirgu, cenām, investīciju vidi un valsts kapitāla izmantošanu, jo augstākiem jābūt caurspīdīguma standartiem.
Tādēļ “Bite Latvija” uzsver, ka šāds darījums pēc būtības nav atbalstāms, jo tas rada nopietnus riskus konkurencei un tirgus līdzsvaram. Vienlaikus, ja tomēr tiek virzīta tālāka šīs ieceres izskatīšana, pirms neatgriezenisku lēmumu pieņemšanas ir būtiski nodrošināt pilnvērtīgu un caurspīdīgu informāciju par darījuma struktūru – lai būtu skaidrs, kas kontrolēs būtisko infrastruktūru, kā tiks nodalītas valsts un tirgus dalībnieku intereses, kā tiks novērsti konkurences kropļošanas riski, cik ātri plānots piesaistīt privāto investoru un kāda būs tā līdzdalība apvienotajā uzņēmumu struktūrā. Caurspīdīgs process ļautu sabiedrībai un nozarei pamatoti izvērtēt, vai darījums patiešām kalpo ilgtermiņa valsts interesēm, nevis rada priekšrocības vienam tirgus spēlētājam uz patērētāju, konkurences un nodokļu maksātāju rēķina.
