Kaut gan tieši tāpēc to ir kritizējuši ekonomisti, D. Rainders uzsver, ka eiro ieviešana galvenokārt ir politisks lēmums. Viņš atzīst, ka monetārās savienības sākumā politiskā jūtīguma dēļ nebija iespējams īstenot visus politiskos priekšnosacījumus, proti, arī fiskālo savienību. Tēlaini sakot, eirozona politiski ir mēģinājusi tikt uz priekšu uz vienas kājas, bet nu ir jāpievelk arī otra.
Principiālais vienotības uzstādījums ir spēkā līdz ar vienošanos par Māstrihtas kritērijiem. Jau līdz ar tiem Eiropas valstis vienojās par savu pašnoteikšanās tiesību ierobežošanu kopējam mērķim, par suverenitātes zaudēšanas jautājumu DB saka D. Rainders. Viņš piebilst, ka Beļģija franku bija saistījusi ar Vācijas marku desmit gadus pirms eiro, kas jau tolaik praktiski nozīmēja, ka beļģu monetārā politika tiek izlemta Berlīnē.
Raksti par tēmu
Beļģijas ministrs pauda viedokli, ka pašlaik nav eiro, bet gan eirozonas krīze – sistēmiska krīze, kā darbojas vai, pareizāk sakot, nedarbojas monetārā savienība. Pati valūta, viņaprāt, ir salīdzinoši labākā situācijā nekā tās galvenie konkurenti pasaulē. Par labu eiropiešiem ministrs arī norādīja, ka banku krīze nav radusies Eiropā, bet gan ASV un tā kalpo kā katalizators stiprākai Eiropai, kas radīsies no vienotas fiskālās un politiskās federācijas.
Visu rakstu lasiet laikrakstā Dienas bizness.
Laikraksta abonentiem elektroniskā versija DB arhīvā.